Labdien,

Mēs esam Aldona un Valdas.

Atzīsimies, ka vācam līdzekļus, lai segtu savus parādus, kas radušies ne mūsu vainas dēļ... Vīram bija bizness, ko viņš tagad zaudējis, jo neizpildīja saistības pret kreditoriem...Bizness bija neliels, un vīram ļoti patika tajā veiktā darbība.... Un, kas ir vissvarīgāk, viņam jau sāka pamazām veikties, mēs pamazām virzījāmies uz augšu... Mūsu vajadzības ir pavisam nelielas...Mēs vienmēr apmierinājāmies ar to, kas mums bija, piemēram, 47 gadu laikā mēs ne reizi neesam devušies atpūtas ceļojumā. Mums nav ne mājas, ne lauku sētas, ne zemes. Mums ir neliels dzīvoklis, kurā dzīvojam visi trīs. Mēs gribējām tikai nedaudz uzlabot sadzīvi un radīt labklājību mūsu vienīgajam dēlam. Mums nekad nav bijusi un nav nekāda palīdzība no valsts puses. Viss ir mūsu pašu radīts. Man nav vecāku, bet vīra vecāki mūs neatzīst un ar mums nesazinās... Bet mēs par to nekad neuztraucāmies. Priecājāmies, ka esam kopā, visi veseli.

Parādi uzņēmumā radās tāpēc, ka palīdzēja saviem draugiem, kuri arī mēģināja nostiprināties tajā pašā jomā, kurā darbojās vīra uzņēmums. Parādus viņi neatmaksāja....Nav ko ilgi stāstīt, jo mēs esam iegrimuši parādos. Mēs esam tik ļoti iegrimuši, ka tagad varam zaudēt vienīgo īpašumu – dzīvokli... Vīrs ir ļoti sagrauts...Droši vien visi zina, cik sāpīgi ir, ja tevi pieviļ cilvēki, no kuriem tu to pat negaidīji. Nebija nekādu pazīmju, ka viņi būtu tik viltīgi, bezatbildīgi. Bet ar mēs ar viņiem sazinājāmies apmēram 10–12 gadus. Un viņi viens otram palīdzēja ļoti dažādās situācijās, citiem vārdiem sakot, bija “pārbaudīti” laika gaitā... Bet atstāja manu Valdu vienu pūst. Viņš ļoti sabruka... Visu vainu, lai gan vainīgs nebija viņš, uzņēmās uz sevi... Vainoja sevi, ka mēs tik daudzus gadus cēlām, cēlām, bet viņš visu iznīcināja...Un jūtas vainīgs, ka es un dēls viņa kļūdu dēļ ļoti ciešam. Mēģināja izdarīt pašnāvību... Pateicoties maniem lielajiem pūliņiem, es viņu izglābu, vismaz fiziski... Bet kas tālāk...Cik grūti ir skatīties uz mīļoto cilvēku, kuram ir tik grūti, bet tu viņam neko nevar palīdzēt... Nākotne saistībā ar viņa turpmāko stāvokli rada lielas bažas, jo problēmas, cik vien iespējams, ir jāturpina risināt.

Ir ļoti, ļoti grūti lūgt palīdzību... Jo jūties... pat nezinu, kā to izteikt... Jūties patiešām vainīgs, ka esi nonācis šādā situācijā, uzticoties citiem, paļaujoties uz viņiem...

Bet no otras puses, vai tad nevar uzticēties nevienam? Vai tad nevajadzētu palīdzēt tuviniekam, neatkarīgi no tā, vai tas ir radinieks, draugs vai vienkārši cilvēks, kuru pat nepazīsti...? Tad kāda jēga dzīvot... tad varbūt labāk dzīvot mežā kā kāds mežonīgs cilvēks...

Tikai mēs ar vīru nekādi nevaram saprast, kā var izturēties pret citiem tik negodīgi. Kas tādam cilvēkam notiek galvā, izvēloties šādu dzīves ceļu – kaitēt citiem...