Labdien,

Mēs esam Aldona un Valdas.

Mēs atzīstamies, ka vācam līdzekļus, lai atmaksātu mūsu parādus, kas nav mūsu vaina... Manam vīram bija bizness, kuru viņš tagad ir zaudējis, jo nav pildījis savas saistības pret kreditoriem... Bizness ir neliels, un manam vīram tas ļoti patika.....Un pats galvenais, viņam jau labi klājās, un mēs lēnām virzījāmies uz augšu... Mūsu vajadzības ir ļoti mazas... Mēs vienmēr esam iztikuši ar to, kas mums bija, piemēram, 47 gadu vecumā mēs nekad neesam bijuši atvaļinājumā. Mums nav ne mājas, ne lauku mājas, ne zemes. Mums ir neliels dzīvoklis, kurā mēs visi trīs dzīvojam. Mēs vienkārši vēlējāmies mazliet uzlabot savu saimniecību un radīt labklājību savam vienīgajam dēlam. Nekad neesam saņēmuši nekādu palīdzību no ārpuses, un nekad neesam saņēmuši. Mēs visu darījām paši. Man nav vecāku, un vīra vecāki mūs neatzīst un ar mums nesazinās... Bet mēs nekad neesam par to strīdējušies. Mēs bijām laimīgi, ka esam kopā, mēs bijām veseli.

Parādi uzņēmumā radās tāpēc, ka viņa palīdzēja saviem draugiem, kuri arī centās nostiprināties tajā pašā jomā, kur vīra uzņēmums. Viņi neatmaksāja parādus....Tālāk nav ko stāstīt, jo mēs esam noslīkuši parādos. Esam tik tālu ieslīguši parādos, ka tagad varam zaudēt savu vienīgo īpašumu - dzīvokli... Mans vīrs ir ļoti salauzts....Vis droši vien visi zina, cik sāpīgi ir, kad tevi pieviļ cilvēki, no kuriem tu to pat neesi gaidījis. Nebija nekādu pazīmju, ka viņi ir tik viltīgi, bezatbildīgi. Un es ar viņiem esmu sadarbojusies apmēram 10-12 gadus. Un viņi viens otram palīdzēja ļoti dažādās situācijās, citiem vārdiem sakot, viņi bija "pārbaudīti laikā"....Bet manu Valdi viņi atstāja pūt vien. Viņš salūza... Viņš uzņēmās visu vainu uz sevi, lai gan tā nebija viņa vaina... Viņš pats sevi vainoja, ka tik daudzus gadus bijām veidojuši un viņš visu sabojāja... Un viņš jūtas vainīgs, ka es un mans dēls ļoti ciešam viņa kļūdu dēļ. Viņš mēģināja izdarīt pašnāvību... Pateicoties manām lielajām pūlēm, es viņu vismaz fiziski izglābu....Kas tālāk... Cik grūti ir skatīties uz tuvu cilvēku, kurš pārdzīvo tik smagu laiku, un tu nevari neko darīt, lai viņam palīdzētu....Ja nākotne ir ļoti satraucoša, jo mums jāturpina risināt problēmas, cik vien varam.

Ir ļoti, ļoti grūti lūgt palīdzību... Jo tu jūties... Es pat nezinu, kā rakstīt... Tu jūties ļoti vainīgs, ka esi nonācis šādā situācijā, jo esi uzticējies citiem, jo esi uzticējies citiem.....

Bet, no otras puses, vai nevienam nevar uzticēties? Vai tev nav jāpalīdz kādam tuviniekam, vai tas būtu radinieks, draugs vai vienkārši kāds, kuru tu pat nepazīsti...? Kāda tad dzīve... tad tikai dzīvot mežā kā maur.....

Mēs ar vīru vienkārši nespējam saprast, kā ir iespējams tik nežēlīgi izturēties pret citiem. Kam jāiet prātā tādam cilvēkam, kurš izvēlas šādu dzīvesveidu - kaitēt citiem...