2019. gadā mūsu ģimenes dzīve pilnībā apgriezās kājām gaisā. Manai pašreizējai sievai nomira mamma, ar kuru viņām bija ārkārtīgi cieša saikne un kuras bija lielas sabiedrotās. Tajā pašā laikā es pats piedzīvoju ļoti grūtu laiku, jo notika šķiršanās process saistībā ar bijušās sievas vardarbību. Procesā vairākkārt tika izteikti aizliegumi tuvināties, notika arī bijušās sievas piespiedu hospitalizācija un vardarbība pret manām meitām. Visa šī agonija tiesās vilkās gandrīz trīs gadus, līdz ekspertu atzinums galīgi apstiprināja, ka meitas paliks pie manis.

Visus šos gadus mana partneri stāvēja man un maniem bērniem blakus un palīdzēja mums atjaunot drošības un mājas sajūtu. Mēs ļoti vēlējāmies kopīgu bērnu, taču ilgi tas neizdevās, pat ar IVF procedūrām. Papildus psiholoģiskajām grūtībām mēs dzīvojām ļoti pieticīgi, jo lielāko daļu manu ienākumu veidoja advokātu un tiesvedības izmaksas, un mums palika arī dažas parādsaistības.

Pēc gadiem ilgas cīņas mums beidzot izdevās nedaudz normalizēt dzīvi. Sieva palika stāvoklī, un mēs apprecējāmies. Taču grūtniecība bija ļoti riskanta. 22. nedēļā viņa tika steidzami pārcelta no SB Slovenj Gradec uz UKC Ljubljana, kur ārstiem izdevās glābt bērnu un novērst priekšlaicīgas dzemdības. No 5. novembra līdz 29. janvārim viņai bija jāguļ nekustīgi slimnīcā, neceloties kājās. Mūsu dēls piedzima priekšlaicīgi 32. nedēļā, atradās intensīvās terapijas nodaļā un inkubatorā, taču kā īsts mazais cīnītājs izkļuva cauri.

Šajā laikā es, papildus regulārajam darbam, pats rūpējos par savām meitām un vienlaikus arī par mammu, jo šajā periodā mums nomira arī mans tēvs, kurš man bija liels paraugs, draugs un atbalsts. Pēc viņa nāves man bija jāizmaksā arī brālim, tāpēc es atkal uzņēmos parādus un ņēmu arī hipotekāro kredītu, ko atmaksāšu vēl nākamos 20 gadus.

Neskatoties uz visām grūtajām pārbaudījumiem, mēs cenšamies palikt vienota un sirsnīga ģimene. Mana sieva visiem maniem bērniem ir dāvājusi milzīgu mīlestību, siltumu un drošības sajūtu, lai gan viņai pašai jaunībā nebija iespējas baudīt bezrūpīgu bērnību vai brīvdienas pie jūras. Tāpēc es gribētu viņai pateicībā dāvāt dažas bezrūpīgas ģimenes brīvdienas, kas mums nozīmētu daudz vairāk nekā vienkārši atpūtu – tās nozīmētu brīdi mierā, kopības sajūtu un skaistu atmiņu pēc visiem šiem cīņu gadiem.

Ar to es vēlētos iepriecināt arī savu vecāko meitu, kura, neskatoties uz smagajām bērnības pieredzēm, ir teicamniece un mēra piecu zvaigžņu apbalvojuma saņēmēja. Traumu dēļ, ko viņa piedzīvojusi vardarbīgajā vidē, viņa joprojām apmeklē bērnu psihologu, taču katru dienu drosmīgi cenšas turpināt dzīvot. Tāpēc es vēlos, lai mēs kā ģimene pēc ilga laika kopā piedzīvotu kaut ko skaistu un bezrūpīgu.