Pirms mēneša es zaudēju savu mīļoto mammu, kurai bija 83 gadi.. Viņa mīlēja šo gandrīz 100 gadus veco vēsturisko māju, kurā dzīvoja mani vecvecvecvecāki. Sniegā vai lietū viņa gāja aptuveni 10 kilometrus, nesot smagas somas no manu vecvecāku ciemata (pirms tam no savas pilsētas atbraucot ar 2 autobusiem), lai nokļūtu līdz šim namam, jo no turienes nekur nekursēja neviens autobuss... Es biju dusmīgs uz viņu par to, ka viņa to darīja, jo baidījos, ka kādu dienu tā viņu pazaudēšu... bet viņa nekad neapstājās, līdz vairs fiziski nespēja to darīt...Šajā vietā viņa jutās laimīga un kā mājās... vietā, kur viņa uzauga kopā ar vecmāmiņu un tēvočiem pēc tam, kad 13 gadu vecumā viena atgriezās no Sibīrijas pēc ģimenes izsūtīšanas no mājām Lietuvā... māja bija patiesi laimīga vieta, tēvocis cepa svaigu maizi, dziedāja un spēlēja armoniku un priecīgi sagaidīja svešiniekus... es jūtu pienākumu pret savu mīļoto mammu un senčiem atjaunot un saglabāt šo vietu. Kā pirmo soli vakar mēs sakopām māju, kurā bija milzīgs nekārtības daudzums pēc tam, kad kāds tur vairākkārt meklēja dārgumus, un es nevarēju beigt apbrīnot tās skaistumu... Tas būtu milzīgs gods, ja varētu atjaunot šo dārgumu un saglabāt to nākamajām paaudzēm. Es no sirds būtu pateicīga par jebkuru ziedojumu, kas palīdzētu novērst šī dārgā manas vecmāmiņas un vecvecmāmiņas mantojuma pazušanu. Liels paldies!♥️