Pirms mēneša es zaudēju savu mīļoto mammu, kurai bija 83 gadi... Viņa mīlēja šo vēsturisko, gandrīz 100 gadus veco manu vecvecāku māju. Neatkarīgi no tā, vai sniga vai lija, viņa mēroja apmēram 10 kilometrus, nesot smagas somas no manu vecvecāku ciema (pirms tam no savas pilsētas pārkāpjot divos autobusos), lai sasniegtu šo māju, jo no turienes uz turieni nekursēja autobusi...Es biju dusmīga uz viņu par to, jo baidījos, ka kādu dienu tā viņu zaudēšu... bet viņa nekad neapstājās, kamēr fiziski vairs nespēja to darīt... viņa šajā vietā jutās laimīga un kā mājās...Vieta, kur viņa uzauga kopā ar savu vecmāmiņu un tēvočiem, pēc tam, kad 13 gadu vecumā atgriezās no Sibīrijas viena pati, pēc tam, kad viņas ģimene tika deportēta no savām mājām Lietuvā... Māja bija patiesi laimīga vieta, kur mans tēvocis cepa svaigu maizi, dziedāja un spēlēja mutes harmoniku, un laipni uzņēma svešiniekus...Es jūtu pienākumu pret savu mīļoto mammu un senčiem atjaunot un saglabāt šo vietu. Kā pirmo soli vakar mēs iztīrījām māju, kurā valdīja milzīgs haoss, jo kāds tur atkārtoti bija meklējis dārgumus... un es nevarēju beigt apbrīnot tās skaistumu...Būtu milzīga goda lieta atjaunot šo dārgakmeni un saglabāt to nākamajām paaudzēm. Es no visas sirds būtu pateicīga par jebkuru ziedojumu, kas palīdzētu novērst manu vecvecāku dārgā mantojuma zaudējumu. Paldies jums no visas sirds!♥️