Mans dēls Venecuēlā 1 minūtes laikā zaudēja visu, kas viņam bija – PALĪDZIET
Mans dēls Venecuēlā 1 minūtes laikā zaudēja visu, kas viņam bija – PALĪDZIET
Oriģinālais Ungāru teksts tulkots Latviešu
Oriģinālais Ungāru teksts tulkots Latviešu
Atjauninājumi1
-
ATJAUNINĀJUMS: Esam sasnieguši pirmo starpposma mērķi! Paldies, ka esat dāvājuši cerību manam dēlam un viņa ģimenei! 🙏❤️
Dārgie atbalstītāji, draugi un paziņas!
Kā māte man grūti atrast vārdus, un, rakstot šo, cīnos ar asarām. Kad pirms dienas, ar bezpalīdzības un raižu dēļ trīcošu balsi, es uzsāku šo ziedojumu vākšanu, es pat nenojautu, ka mīlestības un kopības spēks parādīsies tik ātri.
Jūs esat neticami: mēs gandrīz esam sasnieguši savu pirmo mērķi – 5000 eiro!
Katrs ziedojums, katrs laipns, līdzjūtīgs vēstījums un katrs dalījums bija kā gaismas stariņš maniem dēliem, Szabolcsam un Péteram, kuri atrodas Karakasas Ungāru nama patvērumā – pirmo reizi jau vairākas dienas es redzēju viņos cerības dzirksti. Viņi zina, ka šajā grūtībā nav vieni, un šobrīd tas viņiem garīgi nozīmē vairāk nekā jebkas cits.
Kāda ir viņu pašreizējā situācija? (1. FĀZE PABEIGTA)
Jūsu savāktie pirmie 5000 eiro nodrošina viņu tūlītēju izdzīvošanu un vienkārši drošību. No šīs summas turpmākajās kritiskajās nedēļās un mēnešos viņi varēs nodrošināt tīru dzeramo ūdeni, drošu pārtiku, nepieciešamās zāles un visnepieciešamākos apģērbus, higiēnas preces, kuras viņiem nācās atstāt, bēgot no 7. stāva. Šajā pilnīgi paralizētajā, katastrofas skartajā vidē, kur infekcijas risks kļūst arvien reālāks, šie līdzekļi viņiem burtiskā nozīmē nozīmē dzīvību.
Kā tālāk? Mēs uzsākam 2. FĀZI: Jaunu sākumu
Viņu mājas pie jūras teritorija joprojām ir slēgta, ēka ir dzīvībai bīstama, un šobrīd šķiet, ka viņi tur vairs nekad nevarēs atgriezties. Viņi ir zaudējuši visu. Lai gan ar jūsu palīdzību mums izdevās novērst tūlītējo krīzi, maniem dēliem no nulles jāuzceļ pilnīgi jauna dzīve. Viņiem ir jāatrod mājoklis un jāiegādājas darba un ikdienas dzīvei nepieciešamās pamatlietas valstī, kas atrodas drupās.
Tā kā jūsu kopīgais atbalsts parādīja, ka mēs spējam viņus atkal nostādīt uz kājām, es palielinu ziedojumu mērķa summu līdz 9000 eiro.
Šis papildu finansējums tiks izmantots tieši, lai nodrošinātu viņiem jaunu mājokli, iegādātos visnepieciešamākās mēbeles un sadzīves priekšmetus, kā arī nodrošinātu viņu ilgtermiņa drošību.
No visas sirds lūdzu, neapstāsimies pie šī! Ja jums ir iespēja, lūdzu, turpiniet viņus atbalstīt pat ar simbolisku summu, un , kas ir vissvarīgāk, – dalieties ar šo atjauninājumu un saiti, lai šī ziņa sasniegtu vēl vairāk cilvēku.
Esmu pateicīga, ka kā māte jūs neesat atstājuši mani vienu ar manām raizēm un ka dodat iespēju Szabolcsam un Péteram atgūt spēkus!
Ar pateicību un mīlestību,
Marianna
pateicīga mamma
Pievienojiet atjauninājumus un informējiet atbalstītājus par kampaņas norisi.
Tas palielinās jūsu līdzekļu vācēja uzticamību un ziedotāju iesaisti.
Apraksts
Sveiki, es esmu Marianna. Es to rakstu, jo jūtos bezspēcīga, man sirds gandrīz plīst no raizēm, un kā mātei šobrīd tā ir vienīgā lieta, ko es šeit, Ungārijā, varu darīt savu dēlu – Szabolcs un Péter – labā. Kamēr mēs šeit, Ungārijā, mājās mierīgi gulējām, viņi cīnījās par izdzīvošanu tādos murgos, kurus ar veselo saprātu pat grūti aptvert.
24. jūnijā plkst. 18:04 pēc vietējā laika Venecuēlā zeme burtiski atvēra savu rīkli. Briesmīga, tā saucamā „dubultā zemestrīce” nopostīja šo reģionu. Vispirms mājas satricināja 7,2 magnitūdas zemestrīce, un tikai 39 sekundes vēlāk sekoja vēl postošāka, 7,5 magnitūdas zemestrīce. Szabolcs un Péter dzīvo, vai drīzāk dzīvoja, piekrastes pilsētā Karaballeda, tieši blakus Karakasai – katastrofas epicentrā. 70 % pilsētas tika iznīcināti dažu sekunžu laikā. Viss izskatās tā, it kā tas būtu kļuvis par paklāju bombardēšanas upuri. Saskaņā ar fiziķu aprēķiniem, katastrofu izraisījušās divkāršās zemestrīces laikā zemes garozā atbrīvojās tīrā enerģija, kas atbilst gandrīz 240 Hirosimas atombumbu sprādzieniem. Mana dēla ģimene brīnumainā kārtā izdzīvoja. Taču viņu dzīve, tagadne, viss, kāpēc viņi pārcēlās uz šo valsti, par ko cīnījās un strādāja, vienā mirklī pārvērtās par neko.
Viņu acu priekšā, tiešā tuvumā, pieci daudzstāvu daudzdzīvokļu nami sabruka kā kāršu namiņš, aprakstot zem sevis visu. Szabolcs un viņa ģimene patvērumu atrada daudzdzīvokļu nama dārzā.
Nebija elektrības, nebija mobilo sakaru, nebija ziņu – tikai viss redzējumu aizsedzošs, elpu aizsmacējošs putekļu mākonis un drupu rūkoņa. Bet vissliktākais vēl bija priekšā. Tā kā viņu ēka atradās tieši pie jūras krasta, pēc tik spēcīgas zemestrīces nekavējoties parādījās visbriesmīgākais drauds: cunami.
Tad Szabolcs un Péter izdarīja to, kam bija nepieciešama apbrīnojama drosme – vai arī izdzīvošanas instinkta diktēts neprāts. Viņi zināja, ka, ja nāks cunami, bez automašīnas, dokumentiem un tālruņiem viņiem nebūs nekādu izredžu. Nezinot, vai būs vēl kāds pēcgrūdiens, viņi, pārņemti ar bailēm, atgriezās septītajā stāvā, kas kļuva arvien tumšāks, kraukšķēja un kļuva dzīvībai bīstams. Viņi skrēja uz dzīvokli pēc atslēgām un dokumentiem, pēc tam, pakļaujot sevi vislielākajam riskam, devās uz pilnīgi tumšo pazemes autostāvvietu pēc automašīnas. Viņi izkļuva ārā un devās augšup uz kalniem.
Viņi devās 40 minūšu brauciena attālumā esošās galvaspilsētas Karakasas virzienā, bet ceļš burtiski bija īsta elle. Attiecībā uz autoceļu, kas sastāvēja no viaduktiem un kalnu tuneļiem, viņi varēja tikai cerēt, ka tie nav sabrukuši. Ceļi bija pārrauti divās daļās, radās milzīgi augstuma starpības un krāteri. Pa stāvajiem kalnu zemes ceļiem viņi kopā ar bēgošo pūli varēja virzīties tikai soļos. Szabolcsam un Péteram no automašīnas nācās vērot, kā ap viņiem dega drupas, bet no putekļiem un dūmiem dzirdējās cilvēku kliedzieni un trakulīgi kliedzieni, kuri meklēja savus ģimenes locekļus, bērnus zem gružiem. Šis kolektīvais nāves kliedziens joprojām skan viņu ausīs.
Parastais 40 minūšu brauciens šajā zemes ellē ilga 5 stundas. Manus dēlus dzīvos turēja tikai viena lieta: viņiem bija jāsasniedz Karakasas lidostas tīkls, jo viņi ticēja, ka tur būs mobilo sakaru pārklājums (kas galu galā nebija, jo arī lidosta bija smagi cietusi), un viņi varēs mums piezvanīt, pirms mēs Ungārijā pamodīsimies un ieraudzīsim ziņas medijos. Viņi negribēja, lai mēs kā vecāki saņemtu šoku. Apmēram plkst. 6 no rīta pēc Ungārijas laika mūsu tālrunis sāka zvaniņot. Mana dēla balss trīcēja, bet viņš mūs nomierināja, pirms šausmīgās bildes izplatījās pa visu pasauli. Tikai tad, dzirdot šo ziņu, mēs patiešām panikā.
Tomēr, ierodoties Karakasā, arī tur nevarēja atelpot. Sakarā ar sagruvušajām, statiski dzīvībai bīstamajām mājām arī tur visi bija bēguši uz ielām. Szabolcs un viņa ģimene pirmo nakti pavadīja automašīnā. Pašlaik viņi ir atraduši pagaidu patvērumu Karakasas Ungāru namā, par ko mēs būsim mūžīgi pateicīgi vietējai ungāru kopienai.
Taču, šķiet, ka pie jūras viņi ir zaudējuši visu. Māja atrodas dzīvībai bīstamā stāvoklī, tā ir evakuēta, un teritorija ir norobežota. Viņi nevar atgriezties. Nav palikuši veikali, lielveikali, aptiekas vai ārstu prakses. Nav ūdens, nav elektrības, mobilo sakaru tīkls nedarbojas. Lidosta ir slēgta bojāto skrejceļu dēļ, metro ir apstājies. Valda pilnīga paralīze. Turklāt tagad šajā apgabalā baidās arī no inficēšanās riska.
Mans dēls ar ģimeni palika ar vienu apģērba komplektu, personīgajiem dokumentiem un savu automašīnu. Viņiem viss ir jāuzceļ no jauna no nulles sabrukušā valstī. Mūsu mērķis tagad ir savākt 5000 eiro. Šī summa nav paredzēta greznībai, bet gan vienkārši izdzīvošanai: drošai pārtikai, tīram dzeramajam ūdenim, visnepieciešamākajām zālēm, apģērbam un neizbēgamiem loģistikas pasākumiem nākamajos kritiskajos mēnešos.
Es jūs ļoti lūdzu – ja jums ir iespēja, atbalstiet manu dēlu un viņa ģimeni pat ar summu, kas atbilst vienai kafijai vai pusdienām, lai viņiem būtu spēks un iespēja atgūties no drupām. Un kas ir tikpat svarīgi: lūdzu, dalieties ar šo saiti, lai šī ziņa sasniegtu pēc iespējas vairāk cilvēku, draugu un pazīstamu ārzemnieku.
Pateicos no visas sirds, arī savas ģimenes vārdā!
Marianna,
noraizējusies māte
Remélem, minél hamarabb javul a helyzet! Kitartást a fiadnak!