Sveiki, es esmu Marianna. Es to rakstu, jo jūtos bezspēcīga, man sirds gandrīz plīst no raizēm, un kā mātei šobrīd tā ir vienīgā lieta, ko es šeit, Ungārijā, varu darīt savu dēlu – Szabolcs un Péter – labā. Kamēr mēs šeit, Ungārijā, mājās mierīgi gulējām, viņi cīnījās par izdzīvošanu tādos murgos, kurus ar veselo saprātu pat grūti aptvert.

24. jūnijā plkst. 18:04 pēc vietējā laika Venecuēlā zeme burtiski atvēra savu rīkli. Šo reģionu skāra briesmīga, tā saucamā „dubultā zemestrīce”. Vispirms mājas satricināja 7,2 magnitūdas zemestrīce, un tikai 39 sekundes vēlāk sekoja vēl postošāka, 7,5 magnitūdas zemestrīce. Szabolcs un Péter dzīvo, vai drīzāk dzīvoja, piekrastes pilsētā Karaballeda, tieši blakus Karakasai – katastrofas epicentrā. 70 % pilsētas tika iznīcināti dažu sekunžu laikā. Viss izskatās tā, it kā tas būtu kļuvis par paklāju bombardēšanas upuri. Saskaņā ar fiziķu aprēķiniem, katastrofu izraisījušās divkāršās zemestrīces laikā zemes garozā atbrīvojās tīrā enerģija, kas atbilst gandrīz 240 Hirosimas atombumbu sprādzieniem. Mana dēla ģimene brīnumainā kārtā izdzīvoja. Taču viņu dzīve, tagadne, viss, kāpēc viņi pārcēlās uz šo valsti, par ko cīnījās un strādāja, vienā mirklī pārvērtās par neko.

Viņu acu priekšā, tiešā tuvumā, pieci daudzstāvu daudzdzīvokļu nami sabruka kā kāršu namiņš, aprakstot zem sevis visu. Szabolcs un viņa ģimene patvērumu atrada daudzdzīvokļu nama pagalmā.

Nebija elektrības, nebija mobilo sakaru, nebija ziņu – tikai viss redzējumu aizsedzošs, elpu aizsmacējošs putekļu mākonis un drupu rūkoņa. Bet vissliktākais vēl bija priekšā. Tā kā viņu ēka atradās tieši pie jūras krasta, pēc tik liela zemestrīces nekavējoties parādījās visbriesmīgākais drauds: cunami.

Tad Szabolcs un Péter izdarīja to, kam bija nepieciešama apbrīnojama drosme – vai arī izdzīvošanas instinkta diktēta trakulība. Viņi zināja, ka, ja nāks cunami, bez automašīnas, dokumentiem un tālruņiem viņiem nebūs nekādu izredžu. Nezinot, vai būs vēl kāds pēcgrūdiens, viņi, pārņemti ar bailēm, atgriezās septītajā stāvā, kas kļuva arvien tumšāks, kraukšķēja un kļuva dzīvībai bīstams. Viņi skrēja uz dzīvokli pēc atslēgām un dokumentiem, pēc tam, pakļaujot sevi vislielākajam riskam, devās uz pilnīgi tumšo pazemes autostāvvietu pēc automašīnas. Viņi izkļuva ārā un devās augšup uz kalniem.

Viņi devās 40 minūšu brauciena attālumā esošās galvaspilsētas Karakasas virzienā, bet ceļš burtiski bija īsta elle. Attiecībā uz autoceļu, kas sastāvēja no viaduktiem un kalnu tuneļiem, viņi varēja tikai cerēt, ka tie nav sabrukuši. Ceļi bija pārrauti divās daļās, radušies milzīgi augstuma atšķirības un krāteri. Pa stāvajiem kalnu zemes ceļiem viņi kopā ar bēgošo pūli varēja virzīties tikai soļos. Szabolcsam un Péteram no automašīnas nācās vērot, kā ap viņiem deg drupas, bet no putekļiem un dūmiem dzirdamas cilvēku kliedzieni un trakulīgas kliegšanas, kuri zem gružiem meklēja savus ģimenes locekļus, bērnus zem gružiem. Šis kolektīvais nāves kliedziens joprojām skan viņu ausīs.

Parastais 40 minūšu brauciens šajā zemes ellē ilga 5 stundas. Manus dēlus dzīvos turēja tikai viena lieta: viņiem bija jāsasniedz Karakasas lidostas tīkls, jo viņi ticēja, ka tur būs mobilo sakaru pārklājums (kas galu galā nebija, jo arī lidosta bija smagi cietusi), un viņi varēs mums piezvanīt, pirms mēs Ungārijā pamodīsimies un ieraudzīsim ziņas medijos. Viņi nevēlējās, lai mēs kā vecāki piedzīvotu šoku. Apmēram plkst. 6 no rīta pēc Ungārijas laika mūsu tālrunis sāka zvaniņot. Mana dēla balss trīcēja, bet viņš mūs nomierināja, pirms šausmīgās bildes izplatījās pa visu pasauli. Tikai tad, dzirdot šo ziņu, mēs patiešām panikā. Tajā pašā laikā, ierodoties Karakasā, viņi nevarēja atelpot. Sakarā ar sagruvušajām, statiski dzīvībai bīstamajām mājām arī tur visi bija bēguši uz ielām. Szabolcs un viņa ģimene pirmo nakti pavadīja automašīnā. Pašlaik viņi ir atraduši pagaidu patvērumu Karakasas Ungāru namā, par ko mēs būsim mūžīgi pateicīgi vietējai ungāru kopienai.

Taču, šķiet, ka pie jūras viņi ir zaudējuši visu. Māja atrodas dzīvībai bīstamā stāvoklī, teritorija ir evakuēta un norobežota. Viņi nevar atgriezties. Nav palikuši veikali, lielveikali, aptiekas vai ārstu prakses. Nav ūdens, nav elektrības, mobilo sakaru tīkls nedarbojas. Lidosta ir slēgta bojāto skrejceļu dēļ, metro ir apstājies. Valda pilnīga paralīze. Turklāt tagad šajā apgabalā baidās arī no inficēšanās riska.

Mana dēla ģimene palika ar vienu apģērba komplektu, personīgajiem dokumentiem un savu automašīnu. Viņiem viss ir jāuzceļ no jauna no nulles sabrukušā valstī. Mūsu mērķis tagad ir savākt 5000 eiro. Šī summa nav paredzēta greznībai, bet gan vienkārši izdzīvošanai: drošai pārtikai, tīram dzeramajam ūdenim, visnepieciešamākajām zālēm, apģērbam un neizbēgamiem loģistikas pasākumiem nākamajos kritiskajos mēnešos.

Es jūs ļoti lūdzu – ja jums ir iespēja, atbalstiet manu dēlu un viņa ģimeni pat ar summu, kas atbilst vienai kafijai vai pusdienām, lai viņiem būtu spēks un iespēja atgūties no drupām. Un kas ir tikpat svarīgi: lūdzu, dalieties ar šo saiti, lai šī ziņa sasniegtu pēc iespējas vairāk cilvēku, gan draugus, gan paziņas ārzemēs.

Pateicos no visas sirds, arī savas ģimenes vārdā!

Marianna,

noraizējusies māte