Dārgie atbalstītāji!

Vēlos ar jums dalīties ar stāstu par maniem pēdējiem gadiem, par dziļajām sāpēm un zaudējumiem, par neatlaidīgajām cīņām un par to sapni, kas šobrīd dod man vislielāko cerību un motivāciju dzīvē: El Camino svētceļojumu.

Pēdējie pieci gadi bija ārkārtīgi grūti. Diemžēl manas problēmas ar alkoholu ievilka mani virpulī, kas noveda pie sirdssāpīgiem zaudējumiem. Es zaudēju tēvu, kurš izdarīja pašnāvību, un mēnesi vēlāk nomira arī mana vecmāmiņa slimības dēļ, kas bija COVID-19 komplikācijas. Nedaudz vairāk kā gadu vēlāk arī mans labākais bērnības draugs kļuva par pašnāvības upuri. Šīs secīgās traģēdijas mani noveda līdz viszemākajam punktam gan garīgi, gan fiziski.

Tomēr, par laimi, es nonācu līdz brīdim, kad man bija jāizdara izvēle, un es izvēlējos pārmaiņas. Es devos uz pusgada rehabilitācijas centru, un kopš tā laika nepārtraukti apmeklēju terapijas un grupas, lai saglabātu savu atturību. Es ar lepnumu varu teikt, ka jau vairāk nekā gadu neesmu iedzēris ne pilienu alkohola. Tas ir milzīgs cīniņš, un katra diena ir tā vērta, bet pagātnes ēnas joprojām mani pavada.

Saistībā ar alkoholu man izveidojās smaga trauksme, panikas traucējumi un depresija, pret kuriem ilgu laiku lietoju garastāvokļa uzlabotājus, antidepresantus un nomierinošos līdzekļus. Ar prieku varu ziņot, ka arī šos medikamentus esmu atmesta jau pirms gada, kas arī ir milzīgs solis ceļā uz atveseļošanos. Tomēr trauksme un slimības radītās psiholoģiskās slodzes nav pilnībā izzudušas. Lai gan grupas un terapijas palīdz man atturēties no alkohola lietošanas, es joprojām meklēju iekšējo mieru un jaunu virzienu savai dzīvei.

Mana dzīve vēl nav pilnībā atguvusies. 12 gadus strādāju vienā darbavietā, kur pakāpeniski virzījos uz augšu. 2014. gadā sāku strādāt par apkopēju, pēc tam izdevās tikt pie biroja amata, un ilgu laiku, kopumā 12 gadus, strādāju labā darbavietā. Tomēr alkohola problēmu dēļ zaudēju arī šo darbu, un tāpēc tagad atrodos ļoti grūtā situācijā. Sirds slimības dēļ man ir mainījusies darba spēja, kas ārkārtīgi apgrūtina darba meklēšanu un to, lai atkal atrastu savu vietu darba tirgū. Pašlaik es dzīvoju tikai no invaliditātes pensijas, kas nozīmē, ka mana finansiālā situācija ir ārkārtīgi saspringta un man nav iespēju krāt naudu.

El Camino man ir daudz vairāk nekā vienkārši ceļojums. Tas ir dziļš garīgs ceļojums, dziedināšanas process un ceļš uz iekšējo mieru un dziļāku sevis izzināšanu. Man ir ļoti liela garīgā vajadzība pēc šī ceļojuma. Jūtu, ka, ejot soli pa solim, kilometru pa kilometram pa šo senatnīgo ceļu, es varētu pārvarēt zaudējumus, nostiprināt savu skaidrību, atbrīvoties no trauksmes un vēl labāk iepazīt sevi. Es gribētu zināt, kādā virzienā es varu doties grūtos laikos, lai atkal neapmaldītos dzīvē. Man ir 34 gadi, un es nevēlos vēlreiz piedzīvot tos pēdējos piecus gadus, kas tagad ir aiz muguras. Es vēlos pēc iespējas ātrāk un kvalitatīvāk veikt pārmaiņas sevī, kam šis ceļojums ir nepieciešams.

Esmu izvēlējies aptuveni 30 dienu garu ceļojumu, kam man ir nepieciešama ievērojama finansiāla palīdzība. Šī summa man pašreizējā finansiālajā situācijā ir nepieejama.

Tāpēc es vēršos pie jums, kopienas, ar pazemību un cerību sirdī. Lūdzu jūsu palīdzību, lai es varētu doties uz El Camino. Jebkurš, pat visniecīgākais ziedojums, būtu milzīgs solis, lai šis sapnis kļūtu par realitāti un lai es varētu veikt šo ārkārtīgi svarīgo ceļojumu uz pilnīgu atveseļošanos un kvalitatīvāku dzīvi.

Saņemto summu es izmantotu tikai ceļa izdevumiem (lidmašīnas biļetei/autobusa biļetei), naktsmītnēm albergues (svētceļnieku naktsmītnēs) un pamatvajadzību apmierināšanai ceļojuma laikā.

No sirds pateicos par katru atbalstu, katru dalīšanos un katru iedrošinošo vārdu. Katram ziedotājam esmu īpaši pateicīgs, un ceļojuma laikā es domāšu arī par viņiem.

Ar pateicību un cieņu,

Levente Szalai