Cienījamais lasītāj!

Ar smagu sirdi, bet ar cerību vēršos pie Jums.

Gandrīz pirms 4 gadiem mēs ar partneri iegādājāmies nekustamo īpašumu, izmantojot mājokļa iegādes atbalstu, ticot, ka beidzot varēsim uzcelt mūsu kopīgo nākotni uz drošiem pamatiem. Diemžēl pirkuma procesā notika nopietnas kļūdas no pārdevēja un jurista puses, kuru sekas mēs joprojām izjūtam.

Nekustamais īpašums joprojām nav reģistrēts mūsu vārdā, jo uz to attiecas apgrūtinājumi, un zemesgrāmatas iestāde ir nosūtījusi atpakaļ iesniegtos dokumentus. Tikmēr aizbildniecības iestāde pieprasa atbalsta atmaksu, jau izmantojot izpildītāju.

Mēs centāmies darīt visu iespējamo: uzsākām tiesvedību, izskatījām visas iespējas, bet gadu gaitā esam pilnīgi izsmelti – gan finansiāli, gan garīgi. Pastāvīgā nenoteiktība un stress lēnām mūs iznīcina. Lai gan cenšos saglabāt mieru, tas kļūst arvien grūtāk.

Mans partneris ir dzirdes invalīds, mēs esam kopā jau gandrīz 6 gadus, un vienmēr esam atbalstījuši viens otru, mēģinot atrisināt problēmas. Tagad gan esam nonākuši situācijā, kurā vieni paši vairs netiekam galā.

Tāpēc es vēršos pie jums, jo tā ir mūsu pēdējā iespēja. Ja izdotos nokārtot esošos parādus un juridiskos šķēršļus, varbūt mēs varētu saglabāt mūsu mājokli, kuru ar tik lielām cerībām sākām veidot.

Jebkura palīdzība mums ir ļoti svarīga.

Mēs esam pateicīgi, ka izlasīji šo vēstuli, un vēl vairāk, ja vari mūs atbalstīt.

Ja jūs interesē mūsu stāsts, es īsumā aprakstīšu, kā mēs nonācām šajā situācijā.

Ar savu partneri iepazināmies, kad viņš aizgāja no audžvecākiem. Mums abiem bija grūti iekļauties dzīvē: es paļāvos uz savu mammu, bet viņš – uz saviem audžvecākiem. Beidzot viņš pārcēlās pie mums, un kādu laiku mēs centāmies tikt galā, kā vien varējām.

Diemžēl neilgi pēc tam sākās problēmas. Mana māte pastāvīgi saņēma vēstules no izpildītāja – viens atgādinājums sekoja otram. Mēs darījām visu, ko vien varējām, lai izvairītos no sliktākā scenārija: zaudēt mūsu mājas.

Kad redzējām, ka nekustamais īpašums ir ievietots izsoles vietnē, jau sapratām, ka situācija ir nopietna.

Sveši cilvēki nāca un apskatīja māju, kas līdz tam bija mūsu mājas – to bija ļoti grūti pieņemt. Īpaši sāpīgi ir tas, ka jau ir atmaksāts vairākkārtīgs 2010. gadā ņemto kredītu apjoms, māja tika pārdota izsolē par zemāku cenu, un līdz šai dienai no manas mātes un tēva pensijas tiek atskaitīts atlikušais parāds, kas nekad nebeigsies procentu dēļ.

Kad beidzot bija jāizvācas, mēs jau bijām atraduši to nekustamo īpašumu, kurā dzīvojam joprojām. Tolaik īpašnieks atļāva mums uz laiku ievākties, kamēr izdosies nokārtot pirkumu.

Un šeit sākās patiesi grūtie laiki...

Ja vēlies uzzināt visu

stāstu, lūdzu, seko līdzi lapas atjauninājumiem. Es pastāvīgi dalīšos ar to, kas ar mums notika un kā mēs nonācām līdz šim brīdim.

Kad ievācāmies īpašumā, mūsu pirmā lieta bija atrast darbu. Mazā apdzīvotā vietā tas nebija vienkārši, bet galu galā mums izdevās atrast darbu.

Tikmēr mēs sākām arī mājas pirkšanai nepieciešamo dokumentu kārtošanu: sarunas ar aizbildniecības iestādi, advokāta meklēšanu, dokumentu kārtošanu. Mēs zinājām, ka tas būs ilgāks process, un par to informējām arī toreizējo īpašnieku.

Neskatoties uz to, jau pirmajā mēnesī mēs pastāvīgi saņēmām zvanus ar jautājumu, kāpēc mēs nevirzāmies ātrāk. Lai gan nebija pagājis pat mēnesis, viņš jau runāja par to, ka esam šeit jau 2–3 mēnešus. Nedēļu vēlāk viņš jau runāja tā, it kā būtu pagājuši 4 mēneši. Viņš izvirzīja pilnīgi nereālas prasības un kļuva arvien nepacietīgāks.

Drīz parādījās arī draudi: viņš teica, ka mūs izmetīs, ja mēs nekavējoties neatrisināsim situāciju. Tikmēr mēs darījām visu, ko vien varējām. Beidzot atradām advokātu, kopā devāmies pie viņa, un līgums tika sagatavots nedēļas laikā. Kā parasti, visas puses sniedza paziņojumus par pārdošanu un pirkšanu, un tika veikti arī paraksti.

Tomēr pēc nedēļas viņš negaidīti ieradās, lai paņemtu savas šeit palikušās mantas. Pēc tam viņš mūs iztaujāja par dažādām lietām, par kurām viņš apgalvoja, ka tās trūkst. Situācija tik ļoti saasinājās, ka galu galā man nācās izsaukt policiju.

Pēc policijas ierašanās viņa uzvedība pēkšņi mainījās, un mums izdevās situāciju pagaidām atrisināt. Taču, tiklīdz viņi aizgāja, viss sākās no jauna.

Vēlāk viņš aiznesa arī manus darbarīkus. Tad es jau biju nonākusi pie secinājuma, ka lai viņš vienkārši iet un mums vairs nav jāredz. Mana partnera bija pilnīgi sabrukusi, divas dienas nepārtraukti raudāja. Es savukārt jutos bezspēcīga, un līdz šai dienai man sāp, ka nespēju labāk iestāties ne par mums, ne par viņu. Tajā pašā laikā zinu, ka nebūtu kļuvusi par labāku cilvēku, ja būtu darījusi kaut ko tādu, ko vēlāk nožēlotu.

Šis periods mūs ļoti nogurdināja, un diemžēl tas ir tikai daļa no tā, ko mums nācās pārdzīvot.

Kad mums šķita, ka viss ir izdevies un mums ir māja, mēs centāmies sakārtot arī šo mazo mājiņu. Mēs sakopām pagalmu, centāmies to padarīt mājīgu un ticējām, ka viss nokārtosies.

Tomēr neilgi pēc tam saņēmām vēstuli no advokāta, kurā viņš mūs informēja, ka zemes kanceleja ir nosūtījusi atpakaļ iesniegtos dokumentus un lūdza sazināties ar bijušo īpašnieku, lai atrisinātu problēmu.

Pēc tam saņēmām arī oficiālu paziņojumu no zemesgrāmatas: nekustamo īpašumu nevar pārrakstīt uz mūsu vārda, jo uz to attiecas izpildes process.

Ir svarīgi uzsvērt, ka pirkuma cena šajā laikā jau bija samaksāta, un aizbildniecības iestāde bija pārskaitījusi summu pārdevējam. Neskatoties uz to, nekustamais īpašums juridiski netika pārrakstīts uz mūsu vārda.

Mēs nekavējoties sazinājāmies ar bijušo īpašnieku, bet tad atklājās jaunas problēmas. Izrādījās, ka viņa līgumā sniegtā deklarācija neatbilda patiesībai: viņš apgalvoja, ka nekustamais īpašums ir brīvs no apgrūtinājumiem, uz to nav uzlikts kredīts vai citas parādsaistības. Pretstatā tam jau 3–4 mēnešus pirms mūsu ievākšanās uz nekustamo īpašumu tika uzlikts apgrūtinājums.

Diemžēl arī advokāts nerīkojās pietiekami rūpīgi, jo nepieprasīja īpašuma reģistra izrakstu, no kura šī informācija būtu skaidri redzama.

Tad mēs sapratām, ka esam nonākuši situācijā, kurā problēma nav mūsu vaina, tomēr mums ir jāuzņemas sekas.

.