Tieši pirms astoņiem gadiem mana dzīve apgriezās kājām gaisā. Mani izglāba burtiski pēdējā brīdī. Ārsti man deva 20 % iespēju izdzīvot. Es nepadevos un cīnījos. Un es cīnos vēl šodien. Bet tagad ar kaut ko citu. Jāatzīst, ka joprojām esmu atkarīga no aparāta un dzīvību glābjošām procedūrām katru otro dienu. Tas viss aizņem pusi dienas. Katru otro dienu. Man nav tiesību uz pensiju, jo : 1) Nav bijis iespējams noteikt, kad invaliditāte ir radusies, un tas nozīmē, ka man nav tiesību pat uz sociālo pensiju (to var saņemt cilvēki, kas slimo kopš 16 gadu vecuma). 2) Lai gan strādāju kopš 17 gadu vecuma un faktiski esmu strādājusi, diemžēl ne uz darba līguma pamata. Man bija sarežģīta situācija, un es vienmēr piekritu strādāt ar jebkādiem nosacījumiem, tātad bieži vien ar ārštata līgumiem un tamlīdzīgi. ZUS arī noraidīja manu pieteikumu pabalsta saņemšanai, ko saņem cilvēki ar smagu invaliditāti, kas man arī ir. Uz papīra es esmu persona, kas nespēj patstāvīgi dzīvot, bet no ZUS nesaņemu pilnīgi neko. Pašlaik mani atbalsta tikai pabalsts no mops, kas ir viss 320 zlotu apmērā. Turklāt man ir arī kopšanas pabalsts 215 zl. apmērā. Es pārdevu, ko varēju. Es nomainīju savu dzīvokli uz mazāko iespējamo. Tagad man trūkst naudas visam, medikamentiem, maksājumiem, pārtikai. Esmu atteikusies no visa, no kā varēju. Es lūdzu jūsu palīdzību, jo man nav citas izvēles. Es pati vienmēr esmu palīdzējusi citiem, tagad atkal esmu es (jo pirms 12 gadiem man bija īslaicīga slikta situācija), kurai ir jāieliek savs lepnums kabatā un jānotic, lūdzot palīdzību. Palīdziet man palīdzēt citiem. Jau piecus gadus vadu projektu "Dialīze nav teikums". katru dienu palīdzu cilvēkiem, kuri slimo ar tādām pašām slimībām kā es, orientēties šajā grūtajā situācijā - mācu viņiem, kas ir atļauts un kas nav atļauts, esmu sagatavojusi tabulas, kurās iekļautas dialīzes pacientiem svarīgas lietas, katru dienu internetā runāju ar cilvēkiem, kuri nesaņem zināšanas no saviem ārstiem. Dažādu iemeslu dēļ. Esmu sastapusies ar brīnišķīgiem ārstiem, kuri man ir daudz ko iemācījuši. Es vadu atbalsta grupu un arī sociālo mediju kontu, kurā atspoguļoju dzīvi ar šo slimību. Un esmu arī rādījusi receptes, līdz nesen gribēju izveidot e-grāmatu, pašlaik nevaru atļauties produktus, bet ticu, ka pie tā atgriezīšos. Man ir savs podkāsts dialīzes pacientiem un viņu ģimenēm, jo arī šeit viņiem ir nepieciešams atbalsts. Atbalstot mani, jūs palīdzēsiet man palīdzēt citiem. Man ir jāmaksā rēķini, tāpat kā visiem citiem, tikai man īsti nav naudas, lai to darītu. Kā piemēru varu minēt to, ka es iesniedzu savu rēķinu mopiem par 300 zl par elektrību, un viņi man piešķīra 50 zl atbalstu. Neskatoties uz to, ka mans veselības stāvoklis šobrīd fiziski neļauj man strādāt, es devos uz dažām intervijām - izmisumā -, jo, ieraugot manu CV, mani visur aicina un uzreiz grib pieņemt darbā, bet, kad viņi uzzina, ka man katru otro dienu ir dialīze, es atkritu, un mani aicina pēc transplantācijas. Uz to es tagad gribu koncentrēties. Man vajag sakārtot zobus, un tas arī būs izmaksas, ko es varu, da es darīšu. valsts veselības dienestā, bet dažas lietas man būs jādara privāti. Tāpēc es tik ļoti lūdzu palīdzību. Esmu paaugstinājis savu profesionālo kvalifikāciju, esmu mainījis darbu un ceru atgriezties darba tirgū, tiklīdz man izdosies stabilizēt savu veselību,. Jo arī tagad nav tā, ka es izgāztos tikai dialīzes dienās. Bieži vien nākamajā dienā es pat nevaru iziet no mājas, nemaz nerunājot par došanos uz darbu. Liels paldies visiem, kas nolēmuši man palīdzēt <3