Kādreiz es ziedošanu uztvēru tā, ka jaunībā mums pašiem ir vajadzīgs atbalsts, pieaugušā vecumā mēs paši sevi uzturam, bet, sasniedzot briedumu un dzīves mērķi, varbūt no tā, kas mums pieder, var atvēlēt arī citiem.

Bet, par laimi, esmu iemācījusies, ka tas ir liels muļķības.

Es esmu Dóra. Esmu bioloģe un laboratorijas vadītāja vienā no pasaules lielākajiem printeru ražotājiem integrētā medicīnisko diagnostikas ierīču izstrādes uzņēmumā Minhenē. Tā kā tas ir starptautisks uzņēmums, man ir kolēģi no daudzām dažādām valstīm. Daži ir bēguši no kara Ukrainā, bet citi ir ieradušies no vienas no drošākajām vietām pasaulē – Islandes. Visiem viņiem ir iemesls ziedot. Viens no viņiem zina, kas ir trūkums, bet citiem, pateicoties savas valsts spēcīgajai ekonomikai, jau no mazotnes ir iemācīts labdarības gars.

No viņiem es iemācījos, cik labi ir dot.

Reiz, neilgi pirms Ziemassvētkiem, kopā ar dažiem kolēģiem devāmies izdalīt pārtiku trūcīgajiem. Domāju, ka palīdzēt, kaut ko ziedot, nāks par labu. Bet negaidīju, cik daudz saņemšu pati. To, ko tur redzēju – cilvēki, kas viens otram bija sveši, sajuta savstarpēju tuvību, nomāktu cilvēku sejas atdzīvojās un atvēra kādu veida kanālu starp tiem, kuri citos apstākļos nekad nebūtu runājuši viens ar otru. Vietā valdīja kāda īpaša laime. Tas bija burvīgi. To, kas tur notika, nevar aizmirst. Tas bija liktenis. Man noteikti, un kas zina, cik daudziem no klātesošajiem.

Kad bijām pabeiguši un es devos mājās, sajutu sāpīgu tukšumu un vēlējos, lai nebūtu vēls vakars un ēdiena izdalīšana turpinātos vēl.

Tāpēc es nolēmu, ka nevēlos nodarboties ar neko citu. Es vēlos palīdzēt citiem visur. Taču es nevaru un nevēlos izvēlēties, kurš saņems palīdzību. Pasaulē ir pārāk daudz trūkuma un pārāk liela ekonomiskā nevienlīdzība.

Tā kā nekad neesmu spējis domāt mazā mērogā, tāpēc nolēmu kļūt par pilotu, kurš nogādā palīdzības pakas tur, kur tās ir vajadzīgas.

Es gribu darīt kaut ko pasaules labā, lai tā kļūtu par nedaudz labāku vietu, lai tajā būtu nedaudz vairāk mīlestības, lai es varētu būt kanāls mīlestībai, kas plūst pasaulē un kuras nekad nevar dot pietiekami daudz.

Mans mērķis ir izveidot fondu, kas ar kravas lidmašīnu nogādātu palīdzības pakas jebkurā pasaules vietā.

Lai to izdarītu, man ir jāiegūst pilota licence. Sūtījumu pārvadāšanai būs nepieciešams daudzdzinēju lidaparāts. Pilota licence izmaksā aptuveni 4 miljonus forintu (10 000 €), un tās iegūšana var aizņemt 1,5–2 gadus. Mācību programma ir nopietna, tāpēc esmu samazinājis darba laiku, kas nozīmē, ka man samazinās alga un iztērējas uzkrājumi. Tāpēc man ir nepieciešams atbalsts. Mani esošie uzkrājumi, strādājot nepilnu darba laiku, segs manas izmaksas 2 gadus.

Es vēlētos saņemt atbalstu pilotu apmācības izmaksu segšanai.

Mans sapnis ir, lai pēc Sarkanā Krusta pasaule iepazītu vēl vienu simbolu, kas vienmēr nozīmēs palīdzību. Fonda simbols būs balts tauriņš, pateicoties tauriņa efektam. Viena maza laba nodoma var milzīgi ietekmēt citu cilvēku dzīvi pasaules otrā pusē. Tauriņš pamāja spārniem kādā pārtikas izdalīšanā Minhenē, un kas zina, cik tālu tā ietekme sasniegs...

Es sirsnīgi pateicos par jebkādu palīdzību un vēlu, lai arī tu varētu piedzīvot to laimi, ko es izjutu pārtikas izdalīšanas laikā. Es ceru, ka kādreiz es varēšu būt tev palīgs.