Dārgie draugi un laipnie cilvēki,

Mani sauc Zvonimirs. Es esmu no Horvātijas, un es vēršos pēc palīdzības brīdī, kad man nav citas izvēles.

1991. gadā manā valstī sākās nežēlīgs karš. Es biju iesaistīts kā civilpersona obligātā dienesta ietvaros, palīdzot mūsu aizsardzības centieniem, kā vien varēju. 1992. gada martā mani smagi ievainoja ceļgalā. Man attīstījās osteomielīts un sepse, un mēnešiem ilgi mana dzīve karājās uz papīra. Gandrīz četrus mēnešus biju vieglā komā ar pastāvīgu paaugstinātu temperatūru. Pateicoties prasmīgiem ārstiem un Dieva žēlastībai, es izdzīvoju.

Taču ceļš uz atveseļošanos bija garš un sāpīgs. Gadu gaitā man tika veiktas vairākas nopietnas operācijas, un galu galā tika implantēta ceļa protēze. Tā kā es vairs nevarēju strādāt, man tika piešķirta invaliditātes pensija - tā ir ārkārtīgi maza un ar to nepietiek, lai iztiktu.

Vēlāk, kad pirmais implants nolietojās, man nācās pārciest vēl vienu ceļa locītavas protezēšanas operāciju. Šī bija daudz sarežģītāka, ar vēl vairāk metāla un grūtāku atveseļošanos. Tagad staigāt ir ļoti grūti. Nākamajā gadā vai divos gaidāma vēl viena operācija, un mana vispārējā veselība ir nopietni pasliktinājusies.

Es nekad nedomāju, ka nonākšu situācijā, kad man būs jālūdz šāda palīdzība. Nav viegli rakstīt šos vārdus, bet patiesība ir tāda: mani ienākumi ir pārāk mazi, un pamatizdevumi (pārtika, īre, rēķini) ir lielāki, nekā es varu izturēt. Valsts nesniedz pienācīgu atbalstu civiliedzīvotājiem, kas cietuši karā, un es jūtos tā, it kā mani būtu aizmirsuši.

Es neprasu daudz. Pat neliels ikmēneša ziedojums, ja tas būtu iespējams, manā dzīvē radītu reālas pārmaiņas. Jebkurš jūsu ziedojums palīdzēs man segt izdevumus par medikamentiem, pārtiku un elektrību. Es no sirds pateicos jums par to, ka pat izlasījāt manu stāstu.

Lai Dievs jūs svētī.

Ar pateicību,

Zvonimirs