Gadiem ilgi bija veselības problēmas, smagi veselības traucējumi un stress, un mēs joprojām ļoti smagi strādājām, lai dzīve būtu pēc iespējas labāka. Diemžēl šodienas ekonomikas apstākļos mēs nevarējām sasniegt savu mērķi - iegūt savu, privātu, laimes un prieka gabaliņu. Māju!

Mans vīrs (44 gadi) pārcēlās uz citām valstīm, lai būtu kopā ar mani (31 gads), kur viņš neprot valodu un nesaprot kultūru, padarīja mani par laimīgāko cilvēku uz planētas, bet tad 2 mēnešus pēc mūsu kāzu dienas piedzīvoja insultu, zaudēja darbu, nesaņēma algu. Turpmākajās šausminošajās dienās valdīja patiesas bailes, skumjas, bet arī cerība, un tas viss bija iestrēdzis eksistenciālās krīzes cilpā. Covid notika, darba nebija, uzturējāmies no vienas algas, ieskaitot vecāku uzturēšanu, daudz parādu, bez izejas. Kopš tā laika tā ir cīņa.

Līdz pat šai dienai mēs nespējam stabili nostāties uz savām kājām. Saka, ka tu neesi vājš, ja lūdz palīdzību, tāpēc nolēmām pamēģināt.

Mēs vēršamies viens pie otra pēc mīlestības un atbalsta, bet mēs vēlamies izveidot kaut ko, ko varam kopīgi kopt un dzīvot savu sapni.

Iepriekš paldies!