Mani sauc Florin Dimofte, un es esmu skaistas septiņgadīgas meitenītes tēvs. Viņa ir iemesls, kāpēc es turpinu cīnīties, pat ja dzīve mani ir salauzusi vairāk reižu, nekā es varu saskaitīt.

Man ir 1. tipa diabēts, neiropātija, retinopātija, hipertensija, un esmu pārcietis vairākus insultus. Turklāt katru dienu cīnos ar trauksmi un depresiju.

Tie nav tikai medicīnas termini — tā ir mana ikdienas realitāte.

Ir dienas, kad es gandrīz nespēju funkcionēt. Naktis, kad es nevaru gulēt. Un brīži, kad mana meita skatās uz mani, ilgojoties pēc “tā tēva, kāds es biju agrāk”… un man nav vārdu, lai viņu mierinātu.

Pašlaik es iztiku ar invaliditātes pensiju aptuveni 260 eiro mēnesī (1281 RON). Tā tikko sedz pamatvajadzības — tā nav dzīve, tikai izdzīvošana.

Bet es nevēlos padoties. Es nevēlos mūžīgi paļauties uz palīdzību. Es vēlos strādāt. Es vēlos atkal stāvēt uz savām kājām.

📌 Mans sapnis ir uzsākt nelielu ātrās ēdināšanas uzņēmumu, kas nodarbotos ar gaļas kūpināšanu un grilēšanu.

Tas nav tikai sapnis — tas ir vienīgais reālais veids, kā es varu strādāt savā tempā, ņemot vērā manu veselības stāvokli.

Es nelūdzu vieglu izeju.

Es lūdzu iespēju.

Es gribu spēt skatīties savai meitai acīs un teikt:

“Tavs tētis nepadodas.”

• Smokera iekārtas izgatavošana vai iegāde
• Mazā uzņēmuma uzsākšana
• Neatkarības un stabilitātes iegūšana

Es nelūdzu žēlastību.

Es lūdzu iespēju atjaunot savu dzīvi.

Ja jūs varat palīdzēt, es jums no sirds pateicos.

Ja nevarat, lūdzu, apsveriet iespēju dalīties ar manu stāstu.

Varbūt tas sasniegs kādu, kas var mainīt tēva... un viņa bērna nākotni.

🙏