Mēs esam ģimene, kurai nācies saskarties ar visgrūtāko diagnozi. 2024. gada septembrī manam mīļajam vīram Rysiu tika diagnosticēti ļaundabīgi audzēji abās smadzeņu puslodēs – IV pakāpes glioma.

Šis ir jau otrais vēzis, kas skāris mūsu tuviniekus. Mūsu dēls Karolek trīs reizes bija tuvu nāvei – vispirms pēc dzimšanas smagas sepses dēļ, un pēc tam divreiz akūtas leikēmijas dēļ, kas noveda pie kaulu smadzeņu transplantācijas. Mēs bijām cerējuši, ka pēc šiem grūtajiem gadiem mūs gaida miers, bet dzīve mūs atkal ir pārbaudījusi. 

Es nespēju saprast, ka tas nav ģenētika, bet gan akla, nežēlīga liktenis, kas atkal ir skāris mūsu ģimeni. Neskatoties uz to, mēs nepadodamies – mēs spēlējam ar tām kārtīm, ko mums ir izdalījis liktenis. Mēs izglābām Karoleku no nāves gūsta, un mēs izglābsim arī Rysiu.

Esmu atradis modernu ārvalstu terapiju, kas var pārvērst dažus dzīves mēnešus daudzos gados. Diemžēl tā ir ļoti dārga – mums ir nepieciešami apmēram 700 000 eiro. Nākamajās 2–3 nedēļās mums jāsavāc 70 000 eiro. Mums tā ir milzīga summa, jo īpaši tāpēc, ka, audzinot bērnu ar invaliditāti, mums nav izdevies uzkrāt lielas naudas summas. Mums ir nepieciešama ātra palīdzība, jo audzējs aug ar katru nedēļu.

Mūsu dēla slimības laikā mans vīrs uzņēmās ģimenes apgādības nastu, kad man nācās pamest darbu. Viņš strādāja vairākās darbavietās, lai nodrošinātu Karoleka ārstēšanu un rehabilitāciju. Viņš vienmēr rūpējās par mums. Es atceros dienu, kad es izsaucām Rysiu uz slimnīcu, jo ārsti mums teica, ka jāsteidzas, lai viņš varētu atvadīties no mūsu dēla. Tad notika brīnums – Karoleks izdzīvoja.

Mūsu dēla ārstēšana bija neticami grūta. Rysiu nesa viņu rokās, kad tam nebija spēka, un lika viņam smieties visgrūtākajos brīžos. Mums teica, ka Karolam būs garīgā atpalicība, ka viņš kļūs par „augu” un nedzīvos ilgāk par 11 gadiem. Bet Rysiu vienmēr palika optimistisks un ticēja, ka Karolek izturēs. Šis optimisms deva man spēku cīņā par mūsu bērnu, un tagad – cīņā par vīru.

Šodien Karolam ir 16 gadi, un viņš jau 6 gadus ir remisijā. Viņam ir lieliskas attiecības ar tēti, un abi mīl melno humoru. Viņi smejas, sakot: „Sliktāk vairs nevar kļūt, var kļūt tikai smieklīgāk.” Mūsu meita Kalinka vēl ir ļoti maza, bet viņai tētis ir visa pasaule.

Rysiu ir mans lielākais atbalsts un labākā draudzene. Mēs neraudājam par sevi – mēs rīkojamies! Mēs lūdzam palīdzību. Jūs glābjat ne tikai manu vīru, bet visu mūsu ģimeni.”