Pēdējo reizi savas valsts himnu es dziedāju 2021. gada 11. jūlija demonstrācijas laikā. Daudzi no mums Kubā tajā dienā dziedāja himnu, pārņemti neizsakāmu sajūtu. Tad iestājās klusums. Kaut kas bija pārtrūcis, un kopš tā laika himna vairs netiek dziedāta tādā pašā veidā.

Mans vārds ir Frenks D. Blanco. Es esmu Kubas neatkarīgais kinorežisors un rakstnieks, un kopš mana vectēva nāves šā gada februārī es veidoju dokumentālo filmu par viņa dzīves stāstu, par tās paaudzes, kurai viņš piederēja (tās paaudzes, kuras uzdevums bija celt sociālistisko revolūciju), apcerēm un par to, kā mans laiks pārņem šīs pārtrauktās apceres mantojumu.

Mans vectēvs bija galvenā balss pie mikrofona, kad tapa oficiālais manas valsts himnas ieraksts. Viņš vienmēr stāstīja, kā viņu lūdza nostāties centrā, mazliet vairāk visiem priekšā, un dziedāt tā, it kā viņš būtu kaujā. Lai gan 1977. gadā viņš bija devies uz karu Angolā, viņš nekad nebija tieši piedalījies kaujās. Lai ierakstītu Kubas valsts himnu, viņš tajā ieguldīja visu savu iztēli un gribasspēku. Viņu pavadīja mīlestības spēks, ko, visticamāk, ne es, ne arī kāds no manas paaudzes vairs nekad nespēs piedzīvot.

Lasot vectēva vēstules un aplūkojot ģimenes fotogrāfijas, es atklāju, ka aiz viņa dzīves patiešām slēpās sava veida brīnums: kaut kas tāds, kas viņu piepildīja ar ticību un kaislību, kas viņam izpaudās sapnī, kamēr viņš bija karā Angolā. Savas dzīves pēdējos gados mans vectēvs pastāvīgi uz to atsaucās. Viņš to sauca par savu sargeņģeli. Vienlaikus šajā dzīves posmā viņš veltīja pūles, lai izgrieztu daudz papīra zvaigžņu, kuras viņš uzkrāja, līdz piepildīja vairāku kilogramu maisu. Pēc viņa teiktā, viņš to darīja, lai cīnītos ar Parkinsona slimību. Saskaroties ar viņa apsēstību ar zvaigznīšu izgriešanu, es pirmo reizi mūžā sajutu vēlmi kaut ko nofilmēt. Tagad, pēc viņa nāves, esmu nolēmis uzņemt filmu, izmantojot šos pirmos ar videokameru uzņemtos attēlus.

Šogad mans filmas projekts tika izvēlēts, lai piedalītos filmu veidošanas meistardarbnīcā Elías Querejeta Zine Eskola (EQZE) Donostijā/San Sebastiānā. Šī ir viena no pasaulē atzītākajām kino skolām.

Gan tās izcilo pasniedzēju, gan programmas, kas koncentrējas uz eksperimentiem, arhivēšanu un alternatīviem stāsta stāstīšanas veidiem, dēļ EQZE man vienmēr ir šķitusi ideāla skola, lai izglītotos par dokumentālā kino režisoru un izstrādātu naratīvo struktūru, ko izmantošu savas filmas stāsta veidošanai.

Kubā man vairs nav iespējas mācīties šāda veida studijas. Esmu beidzis TV producēšanas un NNA studijas Starptautiskajā kino un televīzijas skolā (EICTV), un tas cita starpā nozīmē, ka vairs nevaru studēt dokumentālo kino vienīgajā kino skolā savā valstī. Studiju laikā producēšanas specialitātē es apguvu nepieciešamos līdzekļus, lai uzņemtu filmu, taču man nekad netika likts uzdot jautājums par to, kāda ir filmu uzņemšanas vai konkrēta kadra uzņemšanas jēga. Man tā ir lieliska iespēja atbildēt uz šiem jautājumiem ar atbalstu, ko es gūšu filmu veidošanas maģistrantūrā EQZE. Šogad bija vairāk nekā 200 pretendentu, un tas, ka mani izvēlējās, nav patvaļīgi.

Šobrīd es jau esmu sedzis 20 % no mācību maksas ar saviem līdzekļiem, rezervējot vietu, kas ir līdzvērtīgi 940,00 eiro. Ņemot vērā Kubas apstākļus, bija ļoti sarežģīti savākt šo naudu, tāpēc es izsludinu šo pūļa finansējumu ar mērķi savākt 3000,00 eiro, kas man nepieciešami, lai segtu pirmo reģistrācijas maksas maksājumu, lidmašīnas biļetes un pirmo mācību mēnešu uzturēšanu, līdz es saņemšu darba atļauju. Ikviens, kurš vēlēsies piedalīties pūļa finansējuma piesaistē, parādīsies filmas, kuras provizoriskais nosaukums ir "El Blanco de la Estrella" (Zvaigznes mērķis), galīgās versijas titros. Līdzekļi, kas tiks savākti no šī pūļa finansējuma, tiks izmantoti šādi:

- mācību maksa

- 1880,00 eiro

- Aviobiļetes

- 600,00 eiro

- Ēdināšana un izmitināšana

- 520,00 eiro

Līdz šim filmu ir atbalstījusi un konsultējusi Paz Encina, izmantojot Silencio Lab tiešsaistes darbnīcu Compañero del Viento, kur 18 nedēļu laikā es izstrādāju filmas struktūru un scenāriju, kā arī papildināju sevi ar atsaucēm un idejām, kas man palīdzēja saprast, kādu pieeju vēlos turpināt.

Bibata Uribe, kas kopš 2009. gada strādā pie Latīņamerikas kino popularizēšanas Eiropā, arī pievienojās šim projektam pēc īpašas tikšanās EICTV. Tur mēs dalījāmies intensīvā profesionālajā pieredzē, kur starp sarunām, seansiem un pārdomām par kino atklājām kopīgu jutīgumu. Mūs vieno vēlme dot vietu atmiņām, kas pretojas klusumam. Ar savu pieredzi kuratora darbā un izplatīšanā Bibata sniedz vērtīgu perspektīvu, kas bagātina un pavada šo projektu ceļā uz pabeigšanu.

Tas ir smieklīgi, pirms dažiem mēnešiem šis projekts bija tikai vēl viena ideja, kas aizmirsta atvilktnē kopā ar ģimenes fotogrāfijām. Studijas EICTV man nebija devušas laiku, kas man bija nepieciešams, lai to izpētītu. Tagad, ikreiz, kad atgriežos pie rakstīšanas un pētīšanas, es jūtu, kā pārformulējas mans skatījums uz pasauli un kino, jūtu, ka sāku izprast mīlestības nozīmi savas valsts tēlos tikpat spēcīgi, kā mans vectēvs izjuta iedvesmu, kas viņam palīdzēja nodziedāt himnu. Kāds draugs man reiz teica, ka vectēvs mani šajā procesā pavada. Arī es sāku par to domāt: šī filma ir mans veids, kā atgriezties pie viņa, lai saprastu, kas ir šī Lielā Mīlestība, kas stāv aiz visa, pat ja šķiet, ka valsts iet bojā.