Mēs veidojam drošības tīklu jauniešiem, kuri palikuši vieni
Mēs veidojam drošības tīklu jauniešiem, kuri palikuši vieni
Oriģinālais Ungāru teksts tulkots Latviešu
Oriģinālais Ungāru teksts tulkots Latviešu
Atjauninājumi3
-
💚 Stāsts par mūsu mazo Kungfu Pandu un zaļajām sirsniņām 💚
Ricsi ir divdesmit gadus vecs jauneklis. Mēs fondā viņu saucam par mūsu mazo Kungfu Pandu. Ne tikai viņa ķermeņa uzbūves dēļ, bet arī tāpēc, ka reti sastopams tik laipns, kluss un mīlīgs cilvēks.
Taču Ricsi dzīve sākās ļoti grūti.
Viņu māte viņus pameta, bet tēvs gadiem ilgi vardarbīgi izturējās pret bērniem. Ricsi joprojām ar asarām acīs stāsta, cik ļoti viņam sāp, ka nespēja aizstāvēt savu brāli. Un kad brālis lūdza palīdzību, viņš neuzdrošinājās stāties viņam blakus. Viņš baidījās.
Tēvs draudēja, ka, ja viņi uzdrošināsies runāt, viņi nonāks valsts aprūpē. Ricsi jau toreiz skolā redzēja, kā izturas pret bērniem, kas atrodas valsts aprūpē. Viņš redzēja izsmiešanu, stigmizāciju, nicināšanu. Viņš no tā briesmīgi baidījās.
Tomēr tieši tas kļuva par viņa likteni.
Viņus izņēma no ģimenes. Sekoja bērnu nami, audžuģimenes, arvien jaunas vietas. Un lai gan viņš izauga par garu, spēcīgu zēnu, kaut kādā veidā viņš vienmēr palika upuris. Viņš cieta daudz vardarbības. Bija arī tāds vardarbības gadījums bērnu namā, pēc kura tika uzsākta krimināllieta, un vainīgais bērnu aprūpētājs galu galā nonāca aiz restēm.
Tomēr Ricsi palika uz kājām.
Kad 18 gadu vecumā – tāpat kā tik daudzus valsts aprūpē esošus jauniešus – viņu praktiski izmeta dzīvē bez palīdzības, viņš mēģināja atrast atbalsta punktu. Viņš gudri izmantoja dzīves sākuma atbalstu, meklēja draugus, pārcēlās uz īrētu dzīvokli, sāka strādāt.
Un pamazām, lēnām uzcēla sev dzīvi.
Viņam ir laba darbavieta. Viņš strādā birojā. Pēdējā laikā viņš var lepoties ar vairākiem panākumiem. To visu viņš sasniedza pilnīgi viens pats, ar saviem spēkiem, bez atbalsta.
Vislielākais skumjums tomēr ir tas, ka galu galā viņš nonāca nepatikšanās ne savas vainas dēļ.
Pirms dažiem gadiem nomira tēvs, no kura Ricsi, izņemot pļaukas, gandrīz neko nesaņēma. Bet viņam blakus nebija neviena, kas viņam būtu pateicis: mantojumu var arī atteikties.
Tā nu arī viņu panāca izpildītāji.
Viņam tika atsaukts konts, sāka ieturēt algas, un beigās mēneša beigās viņam palika tik maz naudas, ka viņš vairs nevarēja samaksāt pat īri. No vienas dienas uz otru viņš varēja nonākt uz ielas.
Tad viņš mūs atrada.
Un zināt, kas ir visīpašākais Ricsī?
Ka pēc visa tā viņš nav kļuvis rūgtums.
Pie mums viņš ir tas, ko visi dēvē par „labo zēnu”. Jauniešus, kas tikko ieradušies, mēs vienmēr liekam kopā ar viņu, jo viņš pacietīgi viņiem palīdz. Viņš iemāca viņiem iepirkties, sadalīt naudu, kopā gatavot ēst, organizēt ikdienas dzīvi. Viņš ir lielais brālis tiem, kuriem, iespējams, pirmo reizi dzīvē ir īstas mājas.
Un, kamēr sistēma joprojām cenšas viņu panākt, viņš vienmēr saka to pašu:
ja jau ir saņēmusi palīdzību, arī viņa vēlas to atdot citiem.
Šeit jūs redzat, kā viņš palīdzēja padarīt ērtāku dzīves sākuma māju Lērincē.
Nesen mēs svinējām viņa 26. dzimšanas dienu. 💚
Ricsi man visus ziņojumus sūta ar zaļām sirsniņām, tāpēc es viņam pagatavoju torti, kas rotāta ar zaļām sirsniņām.
Varbūt tas šķiet sīkums.Taču cilvēkam, kurš visā savā dzīvē ir saņēmis tik maz mīlestības, dažreiz pat kūka nozīmē:
„tu esi svarīgs”.
Un Ricsi ir svarīgs. 💚
0KomentāriVēl nav komentāru, komentējiet pirmais!
Pievienojiet atjauninājumus un informējiet atbalstītājus par kampaņas norisi.
Tas palielinās jūsu līdzekļu vācēja uzticamību un ziedotāju iesaisti.
Apraksts
Pirms gada man bija sapnis.
Ka arī tiem jauniešiem, kuri ir izkrituši no jebkāda drošības tīkla, būtu iespēja dzīvē. Tiem, kuri 18 gadu vecumā bez dokumentiem, bez ģimenes, bez atbalsta stāv uz ielas. Kuri nezina, kur pavadīs nakti. Nezina, kā nokārtot oficiālas lietas. Nezina, kā sadalīt savu naudu. Nezina, kā dzīvot droši un kārtīgi.
Šim nolūkam es izveidoju fondu „Tu neesi viens ar mums”.
Pēdējā gada laikā mēs esam izveidojuši viņiem mājas, kurās sākt jaunu dzīvi. Mēs esam viņiem nodrošinājuši mentorus, meklējuši darbu, atbalstījuši kursus, snieguši sociālo un garīgo atbalstu, kā arī parādījuši, kā no sabrukušas dzīves atkal var izveidot kārtību.
Ungāru sabiedrība pēdējā laikā ir parādījusi, ka tai ir svarīga bērnu aizsardzības jautājums, kura viena no grūtākajām daļām ir valsts aprūpē esošo bērnu liktenis – tā ir uzdevums, ar kuru nevienai sistēmai nav izdevies patiesi labi tikt galā. Mūsdienās arvien vairāk cilvēku rīkojas, lai palīdzētu kādam jaunietim, kādam ar grūtu likteni, kādam cilvēciskam stāstam. Taču ne vienmēr vienam cilvēkam vienlaikus ir pārāk daudz labu nodomu, it īpaši, ja mēs vēlamies panākt sistēmas līmeņa pārmaiņas.
Tagad mēs lūdzam sabiedrību atbalstīt ne tikai atsevišķu stāstu, bet arī funkcionējošu modeli. Tādu modeli, kas nemēģina risināt īslaicīgas krīzes, bet gan atjaunot cilvēku dzīves.
Jo bērnu aizsardzība nevar beigties brīdī, kad jaunietis sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu.
Daudzos gadījumos īstā dzīve sākas tieši tad.
Un mēs redzam, ka, ja šiem jauniešiem blakus ir pieaugušie, kuriem viņi uzdrošinās uzticēties, kuri viņiem sniedz roku un iemāca viņiem pat visvienkāršākās lietas — kā sadalīt naudu, kā kārtojamas lietas, kā uzturēt kārtību ap sevi, kā izveidot dienas plānu, kā izturēties darba vietā — tad viņi patiešām spēj sākt jaunu dzīvi.
Daudzi no jums tagad domā, ka tam ir paredzēti pēcaprūpes dienesti. Tā tas arī ir, tikai tieši ar ļoti mazām vietām vīriešiem, uzņemšanu pēc pārejas perioda un ļoti maziem entuziasma un empātijas pilniem speciālistiem. Tādi ir, tikai pārāk maz.
Decembrī mūsu īrētajās mājās ievācās pirmie iemītnieki.
Šodien viņu jau ir 19. Lielākā daļa strādā un mācās. Ir tādi, kurus darbā paaugstināja amatā. Ir tādi, kuri jau apgūst otro kursu. Ir tādi, kuri audzina savus bērnus stabilos apstākļos. Ir tādi, kuri uzsāka ceļu, par kuru iepriekš visi teica: tas ir neiespējami, un tagad viņi strādā, rada un kļūst arvien neatkarīgāki.
Starp mūsu „bērniem” ir smagu noziegumu upuri, bērnu aizsardzības sistēmā traumēti jaunieši, kā arī Bicskei un Szőlő ielas lietu iesaistītie. Daudzi no viņiem jau paši ir kļuvuši par vecākiem.
Mēs uzskatām, ka svarīga ir viņu anonimitāte un cilvēciskā cieņa. Mēs viņus neizmantojam kā reklāmas sejas. Mēs viņus neizliekam skatlogā. Sabiedrība iepazīst tos, kuri to uzņemas pēc pašu lēmuma, ar vārdu un seju.
Tagad esam nonākuši pie pagrieziena punkta.
Fonds tiek reorganizēts. Kamēr mums ir sešas aktīvas mājas un 19 aprūpējamie, kuru dzīve un stabilitāte mums ir primāra, mūsu ceļi ar iepriekšējo trīs locekļu padomi ir šķīrušies, un ir sākusies jaunas padomes izveide. Tomēr, lai uzņemtos tik lielu atbildību, ir jāredz, ka organizācija ir ilgtspējīga un spēj darboties, veicot uzņemtos un jau uzsāktos uzdevumus.
Nākamajās nedēļās mēs vēlamies godīgi pārliecināties, vai šim darbam ir pietiekams sabiedrības atbalsts, uz kuru var droši paļauties ilgtermiņā.
Tāpēc tagad mēs sākam sabiedrisko kampaņu.
Ne tādēļ, ka domājam, ka varam palīdzēt visiem.
Bet tāpēc, ka ticam, ka pēc iespējas vairāk cilvēkiem var dot reālu iespēju dzīvot labāku dzīvi.
Un tāpēc, ka ticam, ka kopā varam veidot reālu nākotni.
Mums aprit gads. Tagad atveras vārti, aiz kuriem gaida iespējas pieteikties konkursiem, sabiedriskā labuma darbība un drīz arī iespēja pieņemt 1% ziedojumus. Bet līdz tam brīdim šo iniciatīvu var virzīt uz priekšu sabiedrības apvienošanās.
Nākamajās divās nedēļās mēs vēlamies redzēt, vai jūs uzskatāt, ka tas, ko mēs darām, ir labi, un vai atbalsts tam, ko esam uzņēmušies, ir pietiekami spēcīgs, lai uz tā varētu veidot ilgtermiņa plānus.
