2025. gada 9. jūlijs

Tad ārsts veiktu gūžas protezēšanas operāciju.

Vai valsts.

Vai arī TB. Nav svarīgi.

Es nolēmu par to uzrakstīt.

Daļās.

1. daļa.

Sāpes ir process. Vienmēr. Nav tā, ka tā nebūtu. Galu galā gadā ir 365 dienas, tātad 365 reizes cilvēks domā, ka būs sliktāk.

Vai labāk. Kas to zina...

Dejot sāpes nav... tik stipras. Manuprāt, tas kaut kur ir arī psiholoģija. Vienīgais, kas ir sūds, ir tas, ka redzu, ka pat sliktākie dejotāji to dara labāk par mani...

Bijušais profesionālis...

Man jāsmejas.

Un es to mācu, īsts Mekk Meistars.

Kluisais deju skolotājs... nu... ha... haaa... hahaha!

Spic ir pagātne...

Un kāju pacelšana. Nekad nebūtu domājis, ka kādreiz tas būs grūti. Nu, tagad tas ir šeit.

Kādreiz:

Pirmdiena: OldBoys, Pecsa.

Otrdiena: Rocky Buli Alcatraz,

Trešdiena: Cadillac, Almássy laukums,

Ceturtdiena: Madarak,

...pat ne mirkšķinot...

Piektdiena: Jebkura ballīte ar deju partneriem.

Sestdiena: Sestdienas vakara drudzis.

Svētdiena: Pēcpusdienas tēja.

Es to izturēju desmitgadēm ilgi...

35 gadi sacensību dejās, un tagad...

Kāda ir tā dzīve, kas visu laiku kustas, dzīvo, pulsē, un pēc tam ir lemta pāriet uz kontemplatīvu režīmu?!

Es neesmu pensionārs.

Domāju, ka nekad arī nebūšu!

Deju nodarbības, nometnes, ballītes, balles, pasākumi, deju nedēļas nogales.

Ehm...

Aflamin. Tas ir pretsāpju līdzekļa nosaukums. Pēc receptes.

Man ir jāsmejas. Visā savā dzīvē es nekad neesmu lietojis nekādas zāles. Tagad...

Neviens neredz, ka tā ir sūda.

Neviens neredz, ka tas ir klibs.

Tikai to, ka tas klibojas.

Pie velna!

Bet es to daru, jo Tu, dzīve, mans darbs, kolēģi, skolnieki to gaida no tevis.

Patiesībā tas ir pareizi!

Jo tas mani tur dzīvu.

Es eju, es daru, es dzīvoju, es mācu.

Arī šodien.

Pēc tam seko liels, garš nopūtiens.

Viva sociālā apdrošināšana!!

Jo 2025.07.09.

Skūpsts!:))))