Bára ir mūsu draudzene, kuru pazīstam kā neticami stipru, čaklu un mīlošu mammu. Taču pēdējie gadi viņai ir bijuši ārkārtīgi grūti. Viņa jau ilgu laiku cīnās par iespēju būt kopā ar savu mazo dēlu, vienlaikus saskaras ar nopietnām juridiskām un finansiālām problēmām, un tagad vēl papildus iziet smagu onkoloģisko ārstēšanu.

Šodien viņa ir nonākusi situācijā, ar kuru vairs nespēj tikt galā pati. Pastāv risks, ka izpildes procesa dēļ, ko ierosinājis viņas bijušais vīrs, viņa zaudēs savu mājvietu – māju, kas saistīta ar viņas ģimeni, bērnību un atmiņām par tēti un kuru viņa kādreiz vēlējās saglabāt arī savam dēlam.

Tāpēc mēs nolēmām uzsākt šo ziedojumu vākšanu un lūgt palīdzību viņas labā.

Lūdzu, ja varat, palīdziet Bārai saglabāt savu mājokli, pārvarēt šo grūto laiku un dodiet viņai iespēju koncentrēties galvenokārt uz vissvarīgāko – uz savu veselību un to, lai kādreiz viņa atkal varētu pilnībā būt sava dēla mamma.

Katrs ziedojums, pat visniecīgākais, viņai var nozīmēt milzīgu palīdzību. Un, ja nevarat ziedot, mums ļoti palīdzēs arī šīs ziedojumu vākšanas kampaņas dalīšana.

Bāras stāstu varat izlasīt zemāk.

Pateicamies no visas sirds.

Bāras draugi

“Ja pazīstat Seznam Zprávas podkāstu “Ve stínu” (Čehijas e-pasta ziņu portāls), iespējams, pazīstat arī mūsu stāstu.

Es esmu mīloša piecu gadu veca zēna mamma. Par mūsu dēlu es ar bijušo vīru tiesājamies jau gandrīz piecus gadus. Lai gan pirmos divarpus gadus es pati ikdienā rūpējos par viņu, šodien viņš ir uzticēts tēva aprūpē, un es varu ar viņu tikties tikai ļoti ierobežotā apjomā – 40 stundas mēnesī –, un par daļu no šī laika man pat jāmaksā. Viņš pie manis mājās nav gulējis jau vairāk nekā gadu un astoņus mēnešus.

Viss sākās brīdī, kad es paziņoju par nopietnām aizdomām, ka mans dēls varētu tikt pakļauts vardarbībai no tēva puses. Toreiz es rīkojos kā māte, kas vēlējās aizsargāt savu bērnu. Šīs aizdomas apstiprināja arī vairāki psihologi un psihiatri. Līdz šim policija nav izmeklējusi šīs aizdomas, un lieta joprojām ir atvērta. Līdz šim ne dēlam, ne mums, vecākiem, nav pasūtīti ekspertīzes atzinumi.

Mūsu stāstu sīki dokumentēja izmeklējošā komanda „Seznam Zpráv“ piecu daļu sērijā „Ve stínu“, un lieta tikmēr nonāca līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai Strasbūrā.

Par katru stundu, ko pavadu kopā ar dēlu, es cīnos kā lauva.

Mana lielākā vēlēšanās ir kādreiz atkal būt dēlam blakus kā mamma – rūpēties par viņu, vest viņu uz bērnudārzu, lasīt viņam pasakas pirms gulētiešanas, apskaut viņu, kad viņš būs skumjš, un būt daļa no viņa ikdienas dzīves. Man ir ārkārtīgi sāpīgi, kad sastopos ar situācijām, kad bērni vai vecāki no mana dēla bērnudārza vai pulciņa vispār nezina, ka es esmu viņa mamma, un par tādu uzskata viņa tēva partneri. Vēl sāpīgāki ir brīži, kad dēls atgriežas mājās un stāsta, ka esot dzirdējis, ka es drīz miršu, bet ka viņa mamma būs tēva draudzene...

Tagad gan mana stāsta ir nonācis nākamajā, man eksistenciāli svarīgajā posmā.

Pēc mūsu laulības iziršanas es atkārtoti mēģināju vienoties ar mūsu dēla tēvu. Diemžēl viņš nav gatavs nevienai vienošanās, un pat pēc pieciem gadiem mums nav izdevies izbeigt ilgstošos strīdus. Gluži pretēji, man nākas saskarties ar arvien jaunām prasībām un paziņojumiem...

Pamatojoties uz spēkā esošu tiesas lēmumu, mūsu dēla tēvs tagad no manis prasa vienu miljonu kronu, kā arī tiesāšanās izdevumus. Pret šo lēmumu mēs iesniedzām apelācijas sūdzību Augstākajā tiesā, kā arī konstitucionālo sūdzību, taču bez panākumiem – šajā bezprecedenta lietā man tiek liegta iespēja panākt lietas izskatīšanu Augstākajā un Konstitucionālajā tiesā. Tiesas atteicās izskatīt šo lietu, lai gan sūdzība nebija acīmredzami nepamatota vai nepieņemama. Nākamā instance atkal ir Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā.

Sprieduma sastāvdaļa ir arī atvainošanās, kas izpaužas, cita starpā, kā apmaksāta reklāma, kuras precīzs teksts ir noteikts pēc tēva lūguma tiesā, un kurā man jāraksta lietas, kas tomēr neatbilst patiesībai un realitātei. Lai gan esmu mūsu dēla tēvam sirsnīgi atvainojusies par to, ka viņš varēja justies aizskarts ar maniem publiskajiem izteikumiem, viņš šo atvainošanos nav pieņēmis un uzstāj uz atvainošanās izpildi tiesas noteiktajā formā, ko viņš arī izpilda ar izpildes līdzekļiem.

Saistībā ar to tagad man ir jāpiedalās vairākās izpildes procedūrās, kuras tēvs uzsāka jau pirmajā dienā, kad spriedums stājās spēkā, un kuras var novest pat līdz mūsu mājas izpildpārdošanai.

Un tieši šī māja man nozīmē daudz vairāk nekā tikai nekustamo īpašumu.

Es to ieguvu piecpadsmit gadu vecumā pēc sava tēva pēkšņās nāves, kurš vairs nepaspēja piedzīvot mājas pabeigšanu. Kopā ar toreiz 23 gadus veco māsu un mammu mēs palikām vienas, lai to pabeigtu. Tā ir mūsu māja, vieta, kas saistīta ar manu ģimeni un manām saknēm.

Es gribēju to kādreiz saglabāt arī savam dēlam – kā atmiņu par viņa senčiem un kā vietu, kur viņš zinās, ka viņam ir sava māja un savs pamats, ko neviens nevar atņemt vai uz ko nevar pretendēt. Tāpēc es viņa labā izveidoju trasta fondu, kurā viņš ir vienīgais labuma guvējs. Tomēr pat šis solis neizbeidza strīdu ar viņa tēvu – gluži pretēji, tēvs iesniedza pret to iebildumu prasības, ziņoja Ekonomisko noziegumu policijai, un šodien pastāv risks, ka mēs zaudēsim savas mājas.

Turklāt mājā dzīvo mana smagi slima, gandrīz astoņdesmit gadus vecā mamma. Tēvs ir uzsācis arī izpildi pret dēla vecuma pensiju. Tāpēc mājas zaudēšana nozīmētu ne tikai manas dzīvesvietas zaudēšanu, bet arī apdraudētu viņas mājvietu laikā, kad viņai pašai ir nepieciešams miers un drošība.

Un tieši brīdī, kad risinu šo situāciju, arī es cīnos par savu veselību.

Nepārtrauktais, ilgstošais stress un sāpes par mīļā bērna zaudējumu ir prasījušas savu nodokli.

Maijā uzzināju, ka man ir ļoti nopietna agresīva onkoloģiska saslimšana un man nekavējoties jāsāk ārstēties.

Pašlaik esmu ilgstošā darba nespējas atvaļinājumā, un ārstēšanās neļauj man strādāt tādā apjomā, kādā strādāju iepriekš. Taču visu dzīvi esmu bijusi pieradusi rūpēties par sevi un savu ģimeni ar savu darbu – kā profesionāla mūziķe, mācot studentiem mūziku un sniedzot koncertus.

Tomēr ārstēšanās ir plānota vēl uz ilgāku laiku...

Agrāk jau tika rīkota ziedojumu vākšana advokātu izdevumu segšanai, lai mēs ar dēlu varētu aizstāvēt sevi notiekošajās tiesas prāvās. Tieši šī ziedojumu vākšana pēc ziņojuma saņemšanas kļuva par daļu no turpmākajām policijas un Finanšu pārvaldes izmeklēšanām. Viss tika izskatīts, un abu iestāžu secinājumi saskanēja, ka ziedojumu vākšana bija pilnīgi likumīga. Tomēr bijušais vīrs iesniedza pret mani prasību, pieprasot 1 miljonu kronu. Viņš apgalvoja, ka es esot “bagātinājusies” no ziedojumu vākšanas un tāpēc man nebūtu problēmu samaksāt viņam šo summu. Taču savāktie līdzekļi tika izmantoti vienīgi juridiskajai palīdzībai, un to izlietojums tika atkārtoti pārbaudīts.

Es domāju, ka man izdosies samaksāt šo summu mana dēla tēvam, tādējādi vismaz daļēji izbeidzot strīdus, taču izpildes procedūras un manas slimības dēļ es vairs nevaru oficiāli aizņemties naudu nekur.

Taču šodien situācija ir citāda. Es nelūdzu palīdzību, lai varētu turpināt vēl vienu bezgalīgu cīņu.

Es lūdzu palīdzību, lai mēs nezaudētu savu mājvietu, lai man būtu iespēja mierā turpināt onkoloģisko ārstēšanu un lai kādu dienu es atkal varētu dzīvot normālu dzīvi un rūpēties par savu mīļoto dēlu. Es nevēlos, lai mans dēls augtu ar sajūtu, ka viņa mamma ir pazudusi no viņa dzīves. Es gribu būt viņam blakus. Es gribu izveseļoties un darīt visu, lai atkal varētu būt patiesa daļa no viņa ikdienas dzīves.

Nekad nebiju domājusi, ka man nāksies lūgt palīdzību cilvēkiem, kurus vispār nepazīstu. Taču šodien man nav citas izvēles.

Es nevēlos ne vēl vienu cīņu, ne vēl vienu tiesas prāvu, ne vēl vienu sāpju brīdi. Mans lielākais dzīves sapnis ir atveseļoties. Būt klāt savam dēlam. Spēt par viņu rūpēties kā parasti, redzēt, kā viņš aug. Un beidzot iegūt mieru.

Es nevēlos neko vairāk kā pelnīto mieru un klusumu sev, savam dēlam un mūsu ģimenei.

Tāpēc šodien lūdzu palīdzību. Ne tādēļ, lai varētu turpināt cīnīties. Bet lai man būtu iespēja šo cīņu pēc iespējas ātrāk pabeigt un sākt atkal normāli dzīvot.

Es vēlos izveseļoties. Es vēlos saglabāt mūsu mājvietu. Un visvairāk es vēlos atkal būt mamma, kas var būt savam dēlam blakus.

No sirds pateicos ikvienam, kurš mums palīdzēs. Un, ja nevarat ziedot, mums palīdzēs arī šīs ziedojumu kampaņas dalīšana.”

Barbora