Sveiki. Es vēlētos pieteikties kursam, lai apgūtu Manifestācijas spēku.

Pievilkšanās likums

Apzinu savas barjeras. Pašdziedināšanās. Vēlos pārcelties tuvāk saviem bērniem, kas dzīvo laukos. Tur ir tik kluss un mierīgs, salīdzinot ar šejieni. Man ir divas meitas un dēls, kurus es mīlu vairāk par visu uz zemes! Viņi ir uzstājuši, ka man jāaizbrauc no vietas, kur tagad dzīvoju, jo šeit nav droši un es nevaru pieskatīt savus mazbērnus. Un es to ļoti labi saprotu un pilnībā respektēju! Tāpēc es pieskatu viņus viņu mājās. Izklaidēsimies 😊.

Es vēlos būt laimīga un stipra, un spēt palīdzēt saviem mīļajiem ar dažādām lietām, kā arī cilvēkiem, kuri cīnās ar domām, trauksmi, dusmām, atkarībām, bet kuri nespēj iziet ārā pa durvīm vai runāt ar veselības aprūpes personālu vai citām iestādēm, ar kurām viņi vēlētos sazināties, bet nevar. Es varu būt tā, kas palīdz tik sarežģītā un neaizsargātā situācijā. Un bez nepieciešamības iekasēt maksu. Esmu iepriekš palīdzējusi cilvēkiem ar dažādām lietām. Esmu arī kādam pirkusi pārtiku, neprasot neko pretī. Atceros, ka tas manī radīja labu un siltu sajūtu un pateicību. Citiem, uz kuriem cilvēki skatījās no augšas, es sveicināju un varēju uzsākt sarunu. Ja man bija līdzi nauda, es vienmēr iedevu santīmu. Kaut kas, ko nekad neaizmirsīšu, bija tas, kad dzirdēju, ka, kad kāds runāja par mani un neatcerējās vai nezināja manu vārdu, viņi to paskaidroja šādi: Viņa, kas vienmēr tik jauki smaida un vienmēr saka sveiki. Ak, viņa, jā, cilvēki toreiz varēja teikt. Tas bija tik aizkustinoši dzirdēt, un man jāsaka, ka tā bija brīnišķīga sajūta, ka tiešām bija kāds, kas mani atpazina. Atceros, ka uzaugu ar to. Tas bija pirms tam, kad es pati nomiru. Es vienmēr esmu rūpējusies arī par citu suņiem. Pēdējos 2 gadus esmu arvien vairāk domājusi par to, cik jauki varētu būt kopā ar suni. Kādu, kas vēlas, lai es būtu māte un man būtu kompānija, un labi zina, ko tas nodara manai veselībai un psihei. Tā ir tāda zāle dvēselei un manai labsajūtai, kad es rūpējos par suni. Un tad es arī katru dienu izeju ārā. Man nepatīk doties pastaigās vienai. Tas ir tik vientuļi. Es vēlos apciemot ģimeni, neuztraucoties, un es vēlos būt tādos pasākumos kā kristības, iesvētības, kāzas, dzimšanas dienas, Ziemassvētku svinības un piedalīties ceļojumos, uz kuriem mani aicina. Un es vēlos, lai varētu atļauties ārsta apmeklējumus, speciālistus, oftalmologu, iespējams, brilles, zobārstu. Es vēlos, lai varētu nopirkt visu veselīgo pārtiku, piemēram, zivis, balto gaļu, augļus, dārzeņus utt., kas mums, kas dzīvojam vienas Norvēģijā, ir pārāk dārgi! Es maksāju gandrīz tikpat daudz īres par savu mazo dzīvokli, salīdzinot ar ģimeni, kurai pieder savs dzīvoklis un kura maksā gan kredītu, gan īri! Norvēģija ir bagāta, bet iedzīvotāji diemžēl ir nabadzīgi! Daudzas un garas rindas pie pārtikas izdalīšanas punktiem lielākajās pilsētās. Man daudzas reizes ir beigusies pārtika, higiēnas preces un zāles, jo diemžēl nav pietiekami daudz naudas. Neatceros, kad pēdējo reizi Lieldienās vai citos svētkos man bija Ziemassvētku ēdiens vai kaut kas cits! Es izvēlējos palikt mājās Ziemassvētkos pat piecas reizes, jo man vienmēr kādam trūka Ziemassvētku dāvanu. Un tas vienmēr bija sāpīgi. Neviens manā ģimenē to nezina. Es teicu, ka mani lūdza prom. Es nekad neesmu varējusi apmeklēt šādas pārtikas izdalīšanas, jo jūtos kā ubaga un neesmu nekā vērta kā cilvēks, un arī tāpēc, ka, kad es augu, man nekad nebija neviena, kas man iemācītu, ka es varu kaut ko lūgt. Es iemācījos, ka nekad nevajag lūgt citiem atnest kādu ēdienu, dzērienu vai ābolu, jo tā ir ubagošana. Un tas joprojām ir tik dziļi manī, ka es nevaru ar to tikt galā. Bērnībā es biju ļoti vientuļa. Man nebija neviena, ar ko spēlēties, līdz mēs pārcēlāmies un man palika 10 gadi. Mamma un tētis mani mīlēja, bet viņi bija jauni un nezinoši. Viņi bija čakli darbinieki, kas, protams, beigās atmaksājās. Viņi bija finansiāli stabili, un tas ļoti palīdzēja man, maniem brāļiem un atkal mūsu bērniem, un tagad arī mazmazbērniem. Es ieguvu to, ko vēlējos, un vēl daudz vairāk. Un esmu par to tik pateicīga! Bet tas man neiemācīja saprast emocijas vai to, kas patiesībā ir dzīve un ko var darīt, lai ticētu sev un būtu laimīga ar sevi. Es gandrīz neko neatceros no savas dzīves pirms 10 gadu vecuma.

Ne klasesbiedri, ne skolotāji, ne bērni bērnudārzos, ne personāls. Sākot ar 4. klasi, es atceros vairāk. Mani izslēdza, iebiedēja un izsmēja. Jo biju noslēgta un ļoti kautrīga. Ja citi mani nav sodījuši, tad es to esmu izdarījusi pati, neapzināti! Šodien, 57 gadu vecumā, esmu iepazinusi sevi un daudz pārdomājusi par sevi un apkārtējo vidi, salikusi daļu savas puzles. Esmu arī sākusi rakstīt privātu autobiogrāfiju, kuru lasot, ir tā, it kā es to nebūtu uzrakstījusi. Esmu nedaudz domājusi par to, kas notiks, ja man izdosies uzrakstīt grāmatu, to publicēt? Nopelnīt naudu. Kad mani bērni bija mazi, es gribēju uzrakstīt pasaku grāmatu. Man patika lasīt pasakas un dziedāt kopā ar saviem bērniem. Un es labprāt to darītu arī ar saviem mazbērniem. Divām meitiņām, 1 1/2 un 2 1/2 gadus vecām. Jāsaka, ka es lēnām sāku cerēt uz labāku dzīvi pēc tam, kad kļūšu par vecmāmiņu. Bet... tagad šeit bija daudz kas. Es nezinu, ko šeit paturēt un ko paņemt līdzi? Labi. Ja es tagad visu šeit izdzēsīšu, es zinu, ka nekad šeit neatgriezīšos.

Tas ļauj man sākt jaunu dzīvi ar labu veselību, būt klātesošai saviem bērniem un mazbērniem, vecākiem, brāļiem, brāļameitām, brāļadēliem un sazināties ar labāko draugu pasaulē, kurš man reiz bija, kuru es pievīlu un kura man ļoti pietrūkst. Visi mani ir redzējuši varbūt 2__3 reizes gadā. Dažreiz tas ir pagājis pat vairāk nekā gads. Mani vecāki mani ir zaudējuši uz daudziem gadiem. Es zinu, ka viņi ir raudājuši, un arī es. Vienmēr esmu cīnījusies ar briesmīgu sirdsapziņas pārmetumiem pret visiem pārējiem. Esmu noslēgusies sevī un visus pārējos izslēdzusi no savas dzīves kopš apmēram pirms 12 gadiem! Ir tik skumji, ka, lai atveseļotos, IR jābūt naudai. Ir jābūt naudai, lai saņemtu palīdzību diagnozes noteikšanā. Ir tik skumji, ka nauda nozīmē visu, lai gan tā absolūti nevajadzētu būt! Ja kāds vēlas man palīdzēt, es būšu ļoti pateicīga! Lai gan tagad jūtos samulsusi un pazemota, es pirmo reizi mūžā lūdzu: Vai jūs/jūs man palīdzēsiet? Ar cieņu, Heidi