Sveiki

Mani sauc Vicky, man tagad ir 21 gads.

Diemžēl man nav bijusi vieglākā dzīve, un es noteikti neesmu vienīgā.

14 gadu vecumā pēc dažām traumējošām pieredzēm un notikumiem mani paņēma aprūpē Bērnu un jauniešu dienests, un es vairākus gadus dzīvoju kopdzīvojamā grupā.

Drīz pēc ievākšanās tur mana dzīve mainījās par 180 grādiem, jo pēc visa notikušā es pēkšņi saslimu ar psihisku slimību.

Es pirmo reizi nonācu bērnu un jauniešu psihiatriskajā klīnikā un parādīju pirmās novirzes.

Diemžēl es sāku sev nodarīt miesas bojājumus un vairs nezināju, ko darīt ar visām savām domām, jūtām un dusmām.

Pēc kāda laika parādījās disociatīvi lēkmes

krampju lēkmes un citas problēmas, tāpēc man nācās pavadīt ļoti daudz laika klīnikās un slimnīcās.

Tāpēc jau toreiz es nevarēju dzīvot tāpat kā citi jaunieši manā vecumā un biju ļoti atkarīga no palīdzības.

Kādu brīdi man nācās lietot zāles, un tas kļuva par hronisku stāvokli.

Tolaik man tas viss nebija skaidrs un apzināts, ko tas viss man nozīmē, jo man tas viss bija par daudz.

Pēc dažām nedēļām manā dzīvē parādījās PTBS diagnoze.

Daudzi cilvēki tagad noteikti domā, ka psihiskas problēmas nav nekas briesmīgs, bet nē, tas nav taisnība – šī slimība man atņēma tikpat daudz dzīves spēka un gribasspēka kā kādam, kam ir vēzis un kam ilgi jāiet caur ķīmijterapiju, jo PTBS prasa daudz laika, daudz terapijas un, galvenais, daudz uzmanības.

Diemžēl šī slimība nav tik labi izpētīta, vai arī mūsdienu sabiedrībā viss tiek nopietnību mazināts.

Cilvēki saka, ka tas esot „tikai” psiholoģisks traucējums un ka nevajadzētu tā uzvesties, bet diemžēl lielākā daļa cilvēku joprojām nav apzinājusies, kāda ietekme tam patiesībā ir uz cilvēku.

Bet man tas ir atņēmis daudz dzīves spēka un dzīvesprieka, ko tagad man ir grūti atgūt.

Kopš 2022. gada es vairs nedzīvoju jauniešu aprūpes centrā, bet dzīvoju viena pati.

Arī zaudējot drošo vidi, es atkal piedzīvoju daudzus atkāpienus, kas man lika sastapties ar dažiem šķēršļiem. Vairākus mēnešus es nespēju strādāt vai iet uz skolu, jo bija pārāk liels risks, ka ar mani kaut kas notiks vai es atkal piedzīvošu atkāpi.

Tagad esmu uz diezgan laba ceļa, bet slimība joprojām liek man ceļā daudz šķēršļu, ar kuriem es viena pati nespēju tikt galā.

Tagad es lietoju zāles, esmu izgājis dažas terapijas un uzturējies klīnikās un slimnīcās, un vēlos atrast labu ceļu, ko vienatnē tomēr nav iespējams izdarīt.

Es personīgi esmu nolēmusi vairs nelietot zāles, jo blakusparādības nav niecīgas, un tāpēc man radās ideja par suni.

Es pēc dabas esmu noslēgts cilvēks un priecājos par saskarsmi ar dzīvniekiem.

Protams, pēdējos gados daudz kas ir mainījies un uzlabojies, bet slimība joprojām ir klāt, un lēkmes diemžēl joprojām neizzūd, kas man joprojām ir ārkārtīgi smagi, jo es gribētu dzīvot tāpat kā visi citi manā vecumā, kuri ir veseli.

Pēc dažiem pētījumiem man radās doma, ka es gribētu iegūt palīgsuni PTBS, un ceru, ka tas man palīdzēs atgriezties normālā dzīvē ar mazākiem simptomiem.

Man ir skaidrs, ka slimība pilnībā neizzudīs, bet man suns būtu milzīgs atbalsts, jo īpaši tagad, kad dzīvoju viena un neviens nepamana, ja kaut kas notiek.

Viņš var pamanīt, kad tas notiek, un ārkārtas gadījumā pat atnest man zāles vai nomierināt mani un vienkārši sniegt man drošības sajūtu, ko citādi neviens cits nevar sniegt.

Viņš var darīt vēl daudzas citas lietas, kas, cerams, palīdzēs man pārvarēt slimību vai vismaz to nedaudz ierobežot, lai es atkal varētu dzīvot normālu ikdienas dzīvi, tāpat kā citi manā vecumā.

Saskaņā ar likumu suns drīkst būt vietās, kur citādi neviens nevar iet, un, ja man paveicas, pat slimnīcā vai tirgos.

Gandrīz kā redzes invalīdu suns vai kaut kas tamlīdzīgs.

Tāpēc es ļoti priecātos par katru centu un eiro, ko varat ziedot, lai palīdzētu man sasniegt savu mērķi.

Tas nav lūgums pēc žēlastības, bet es tiešām esmu atkarīga no šīs palīdzības, jo kā praktikantei un skolniecei man diemžēl nav tik labu ienākumu, lai to varētu atļauties.

Un, lai gan gandrīz neviens nevar vienatnē savākt šo naudu, tā ir ļoti svarīga manai nākotnei un slimības ierobežošanai.

Diemžēl šāda veida apmācību vai palīgsuņa izmaksas neapmaksā neviena veselības apdrošināšanas kase, un, ja tas ir nepieciešams, izmaksas ir jāsedz pilnībā pašam. Tas diemžēl ir gandrīz neiespējami, un tāpēc lielākā daļa ir atkarīgi no citu cilvēku palīdzības.

Līdz šim apdrošināšana sedz tikai izmaksas par suņiem neredzīgajiem, bet par visiem pārējiem palīgsuņiem ir jāmaksā pilnībā no saviem līdzekļiem, kas man kā skolniecei un praktikantei diemžēl nav iespējams.

Taču man tas būtu pēdējais risinājums bez papildu medikamentiem un citiem pasākumiem.

Es būtu ļoti pateicīga par jebkādu palīdzību un katru centu!

Ar cieņu