Sveiki

Mans vārds ir Vicky, un man tagad ir 21 gads.

Diemžēl man nav bijis vieglākais stāsts, un es noteikti neesmu vienīgā.

Četrpadsmit gadu vecumā pēc dažiem traumatiskiem pārdzīvojumiem es nonācu jauniešu labklājības dienesta aprūpē, un pēc tam vairākus gadus dzīvoju internāta grupā.

Neilgi pēc tam, kad tur ievācos, mana dzīve mainījās par 180* grādiem, jo pēc visa notikušā pēkšņi kļuvu psihiski slims.

Mani pirmo reizi ielaida bērnu un pusaudžu psihiatriskajā klīnikā, un man sāka parādīties pirmās pazīmes.

Diemžēl es sāku sevi sāpināt un nezināju, ko darīt ar visām savām domām, jūtām un dusmām.

Pēc kāda laika man sākās disociatīvas lēkmes.

krampji un citas lietas, tāpēc man nācās daudz laika pavadīt klīnikās un slimnīcās.

Tāpēc jau tad es nevarēju dzīvot savu dzīvi kā citi mana vecuma jaunieši un biju ļoti atkarīgs no palīdzības.

Kādā brīdī man nācās lietot medikamentus, un tas kļuva hroniski.

Tajā laikā es neapzinājos, ko tas viss man nozīmē, jo tas viss man bija pārāk daudz.

Pēc dažām nedēļām man tika diagnosticēts PTSD.

Daudzi cilvēki tagad domā, ka garīgās slimības nav nekas slikts, bet nē, tā nav taisnība - šī slimība ir paņēmusi tikpat daudz manu dzīves spēku un gribasspēka, kā kādam, kuram ir vēzis un jāiziet garš ķīmijterapijas kurss, jo PTSD prasa daudz laika, daudz terapijas un, galvenais, daudz uzmanības.

Diemžēl šī slimība nav tik labi izpētīta, un mūsdienu sabiedrībā viss tiek noniecināts.

Nākas dzirdēt, piemēram, ka tā ir "tikai" psiholoģiska slimība un nevajadzētu tik ļoti uztraukties, bet diemžēl lielākā daļa cilvēku līdz pat mūsdienām neapzinās, ko tā patiesībā dara ar cilvēku.

Taču tas man ir atņēmis daudz dzīvesprieka un dzīvesprieka, par kura atgūšanu man tagad ir smagi jācīnās.

Kopš 2022. gada es vairs nedzīvoju ar jauniešu palīdzību, bet viens pats.

Arī aizsargātās telpas zaudēšanas dēļ man atkal ir bijušas daudzas neveiksmes, kas ir likušas man ceļā dažus šķēršļus Es vairākus mēnešus nevarēju strādāt vai iet uz skolu, jo bija pārāk liels risks, ka ar mani kaut kas varētu notikt vai ka es atkal piedzīvotu recidīvu.

Tagad es esmu diezgan labā ceļā, bet slimība joprojām liek man ceļā daudz šķēršļu, kurus es nevaru pārvarēt saviem spēkiem.

Tagad lietoju medikamentus, esmu izgājusi vairākas terapijas un uzturēšanos slimnīcā, un vēlos atrast labu ceļu, kas nav iespējams pašu spēkiem.

Es personīgi esmu nolēmusi, ka vairs nevēlos lietot medikamentus, jo bez blakusparādībām neiztikt, un tāpēc man radās ideja par suni.

Es pēc dabas esmu noslēgts cilvēks un izbaudu saskarsmi ar dzīvniekiem .

Protams, pēdējo gadu laikā daudz kas ir mainījies un uzlabojies, bet slimība joprojām ir, un diemžēl lēkmes joprojām nepazūd, kas man joprojām ir ārkārtīgi slikti, jo es vēlos dzīvot dzīvi kā visi citi manā vecumā, kas ir veseli.

Pēc dažiem pētījumiem es nonācu pie idejas, ka es gribētu, lai man būtu suns palīgs PTSD ārstēšanai, un ceru, ka man izdosies atgriezties normālā dzīvē ar mazāk simptomiem.

Es apzinos, ka slimība pilnībā nepazudīs, bet suns man būtu milzīgs palīgs, īpaši tagad, kad dzīvoju viens un neviens nepamana, kad kaut kas notiek.

Viņš var atpazīt, kad tas notiek, un pat atnest man medikamentus avārijas gadījumā vai nomierināt mani un vienkārši sniegt man pārliecību, ko neviens cits man nevar sniegt.

Viņš var darīt daudzas citas lietas, kas, cerams, palīdzēs man pārvarēt manu slimību vai ierobežot to, lai es varētu dzīvot normālu ikdienas dzīvi kā citi mana vecuma cilvēki.

Suns var doties arī uz vietām, kur neviens cits nevar doties, un, ja man paveiksies, pat uz slimnīcu vai tirgiem saskaņā ar likumu.

Gluži kā suns-vadonis vai tamlīdzīgi.

Tāpēc es būšu ļoti priecīgs par katru centu vai eiro, ko var ziedot un palīdzēt man sasniegt mērķi.

Tas nav domāts kā ubagošana, bet man tas būtu ļoti vajadzīgs, jo man kā praktikantam un studentam diemžēl nav tik labu ienākumu, lai to varētu izdarīt.

Un diez vai kāds pats var savākt naudu, bet tas būtu super svarīgi manai nākotnei un slimības ierobežošanai.

Diemžēl šāda veida apmācības jeb suņa-pavadoņa palīdzību neapmaksā neviena veselības apdrošināšanas sabiedrība, un izmaksas ir jāsedz pilnībā pašam, ja esi no tā atkarīgs, kas diemžēl ir gandrīz neiespējami, un tāpēc lielākā daļa cilvēku ir atkarīgi no svešu cilvēku palīdzības.

Pagaidām veselības apdrošināšana sedz tikai neredzīga suņa izmaksas, par visiem pārējiem suņiem-pavadoņiem jāmaksā no savas kabatas, kas man kā studentam un apmācītājam diemžēl nav iespējams.

Bet man tā būtu pēdējā iespēja bez papildu medikamentiem un citiem pasākumiem.

Es būtu ļoti pateicīga par jebkuru palīdzību un katru centu!

Ar mīļiem sveicieniem