Es īsti nezinu, kā sākt, varbūt "patiešām medijos". Man ir briesmīgi kauns par sevi, jo šobrīd es nespēju atrast citu veidu, kā vien lūgt žēlastību, palīdzību. Man ir suns, kurš pirms nedaudz vairāk nekā nedēļas guva labā ceļgala priekšējās krusteniskās saites traumu. Viņai ir vajadzīga operācija, un tai vajadzētu izmaksāt aptuveni 2000 eiro, bet es to neesmu redzējis jau vairākus gadus. Redziet, es esmu pensionārs invalīds, dzīvoju kopā ar māti, kas arī ir pensionārs invalīds, un ar tēvu, kuram ir progresējoša demences forma (visu invaliditāti un veselības stāvokli apliecinošus dokumentus varu atsūtīt vēlāk, op.p.). mēs nevaram atļauties pansionātu, cenšamies par viņu rūpēties paši, cik vien varam, taču reti jūtos, ka man tas izdodas. Vērojot, kā viņa cieš sāpes, mani vienmēr pārņem sirdsapziņas pārmetumi, bezpalīdzības sajūta, vainas apziņa... redziet, tāpēc es arī rakstu. Vēlos uzsvērt, ka nevēlos uzkurināt sirdsapziņas pārmetumus ar savu dzīves apjukumu, tikai lūgt palīdzību. Ja tas neizdodas, es saprotu, cilvēks nevar glābt visu pasauli, bet vārdi nav zirgi.