Mani sauc Lukāšs, un visu savu dzīvi esmu veltījis tam, lai palīdzētu citiem kā ātrās palīdzības autovadītājs. Katru dienu dodos ceļā ar apziņu, ka varu glābt dzīvību – ka kādam es varu būt pēdējā cerība. Bet kādu dienu mana pasaule apgriezās kājām gaisā.

Veicot parastu izsaukumu pie pacienta, kad man bija ieslēgts gaismas signāls un sirēna, notika nelaime, ko es nekad nebiju gaidījis. Kravas automašīna, kurai bija jādod ceļš, to nepaspēja laicīgi. Sadursme bija spēcīga un neizbēgama. Tajā brīdī es sajutu asu sāpi un sapratu, ka manam zobam ir nodarīts nopietns bojājums – un līdz ar to arī paliekošas sekas, kuras nevar vienkārši tāpat „salabot”.

Kā glābējs esmu pieradis saskarties ar citu cilvēku sāpēm, bet tagad saskāros ar savējām. Katru dienu sāpes man atgādina par ierobežojumiem, kas iepriekš nepastāvēja. Katrs smaids spogulī tagad ir ēna tam, kā bija agrāk – un es jūtu, ka esmu zaudējis daļu no sevis.

Tomēr esmu apņēmies turpināt palīdzēt, bet negadījuma sekas ir dziļas un ir ietekmējušas manu dzīvi vairāk, nekā es jebkad varēju iedomāties. Man ir nepieciešama palīdzība, lai es varētu mīkstināt notikušā ietekmi un atgūt vismaz daļu no dzīves, ko man atņēma negadījums. Katrs ziedojums, katrs atbalsta vārds nozīmē, ka es varu atkal stāvēt stingri uz kājām – ne tikai sev, bet arī visiem, kuriem ikdienā palīdzu.