Es atradu Atēnu kādā naktī, pastaigājoties pa Atēnu Metaksurgio rajonu. Viņa stāvēja bezspēcīga priekšā sunim, kas uz viņu rēja, briesmīgi izkāmējusi un nobijusies. Tas bija kā liktenis, kas mūs saveda kopā. Es devos mājās, bet nolēmu vēl nedaudz pastaigāties un iet pa ceļu, pa kuru nekad agrāk nebiju gājusi, un tur viņa bija, tikko spējot stāvēt kājās. Es nevarēju aiziet, paņēmu viņu rokās un mēs devāmies mājās. Viņa sajuta, ka ir drošībā.

Viņai ir kādas neiroloģiskas problēmas, nekad neesam varējuši noskaidrot, kas tieši, bet viņa klūst, ejot, nav spēka kāpt, nevar ēst no bļodas, man viņu jābaro ar karoti, nevar labi redzēt dziļumu. Janvārī viņai diagnosticēja FIP, un mēs joprojām cīnāmies ar to. Tāpat zarnās ir redzams izaugums, kas izskatās pēc limfomas. Ultraskaņas izmeklējums tika veikts pirms un pēc FIP ārstēšanas, un izaugums joprojām ir tur. Tagad mums ir jāveic biopsija, lai saprastu, kas tas ir.

Būtībā viņa nav īsta kaķe, viņa ir bērns, mans bērns. Viņa runā ar mani un murmina, kad nepiekrīt man. Viņa ir mīlīga un vienmēr laipni uzņem cilvēkus, kas ierodas, vai klaiņojošos kaķus, kas nāk pēc ēdiena. Mēs esam simbioze, viņa ceļo kopā ar mani, kur vien es eju – Anglijā, Francijā, Albānijā, Grieķijā. Un viņa mīl skūpstus un glāstus. Viņa guļ kopā ar mani, un mēs vienmēr esam kopā.

Šeit Grieķijā alga ir niecīga. Es jau esmu iztērējusi visus savus uzkrājumus FIP ārstēšanai un esmu bez graša. Ar 800 eiro algu mēs nevaram iztikt līdz mēneša beigām, bet es nevaru atļauties viņu zaudēt. Viņa ir mana dzīves gaisma, mans vienīgais iemesls dzīvot. Viņa ir viss, par ko man ir vērts dzīvot šajā dzīvē, mūsu saikne ir ļoti spēcīga, un es nevaru atļauties viņu zaudēt. Man būs nepieciešami līdzekļi biopsijai, par kuru tiek prasīti 500 eiro un vairāk, kā arī, sliktākajā gadījumā, man būs nepieciešama ķīmijterapija... un es esmu izmisumā, meklējot veidu, kā viņai palīdzēt.