Sveiki,

nekad nebūtu domājis, ka kādreiz man būs jāprasa palīdzība, bet diemžēl ir pienācis brīdis, kad es viens pats vairs nepietieku un viss ir nonācis briesmās.

Mūsu ciešanu ceļš sākās 2024. gada decembrī, kad, pametot iepriekšējo dzīvi un atstājot Budapešti aiz muguras, pārcēlāmies uz dzīvi “kaimiņos” ar maniem vecākiem, lai būtu tuvāk viņiem ar mūsu toreiz 1,5 gadus veco meitiņu, kā arī ar otro bērnu, kurš vēl dzīvoja tikai mūsu sirdīs, un lai varētu izveidot savu mājvietu.

Pārcelšanās mums nozīmēja ne tikai jaunu vietu, bet arī to, ka izdevumi par mājokli pieauga gandrīz trīskārt, taču mēs domājām, ka, ja visi ievēros vienošanos, mēs to kaut kā atrisināsim, jo pēc gada varēsim dzīvot savā īpašumā.

Taču dzīve izvērsās citādi, solījumi nogrima aizmirstības miglā, zaudējām darbu, ko uzskatījām par drošu, un tas viss notika viena mēneša laikā vēl 2025. gada janvārī, kad izrādījās, ka gaidām otro bērnu.

Kopš pārcelšanās un darba zaudēšanas mēs esam iztērējuši savus uzkrājumus, pārdevuši visu, kas nav pirmās nepieciešamības preces, un strādājot gadījuma darbus vai nepilna laika darbu, mēs centāmies noturēties virs ūdens, bet bez palīdzības vairs nevaram turpināt.

Šodien mēs esam iztērējuši visas esošās finanšu rezerves, un vairs nav iespējams atlikt parādu samaksu, tie ir jānorēķina līdz mēneša beigām, un vairs nav ko pārdot. Proti, mums ir palicis tikai auto un klēpjdators, bet tie, pirmkārt, ir nepieciešami darbam, turklāt auto ir nepieciešams, lai es varētu vest savu mazuli uz attīstības nodarbībām.

Tādēļ ar ziedojumu palīdzību vēlos nokārtot tos kredītus un parādus, kas ir visneatliekamākie, jo vairs nevaru lūgt papildu termiņa pagarinājumu.

Paldies visiem, kuri ar saviem ziedojumiem dod mums mazliet cerības šajā bezcerīgajā situācijā.