Katru dienu kaut kur netālu no mums kāds suns tiek pamests.

Ne tāpēc, ka viņš būtu kaut ko izdarījis nepareizi.

Ne tāpēc, ka tas nebūtu mīlējis pietiekami.

Bet tāpēc, ka... tas ir kļuvis par apgrūtinājumu.

Daži tiek piesieti pie žogiem un tur aizmirsti.

Citi tiek izmesti laukā, bez ūdens, bez barības, bez jebkādas izredzes.

Daudzi nonāk pārpildītos patversmēs, kur vairs nav laika glāstiem, tikai izdzīvošanai.

Un tomēr... kad tu viņiem tuvojies, viņi vicina asti.

Viņi nesaprot, kāpēc ir pamesti.

Bet viņi joprojām cer. Viņi joprojām uzticas.

Tas sāp visvairāk.

Cozia ciemats radās no vēlmes apturēt šo ciešanu.

Mēs nevēlamies būvēt vēl vienu aukstu patversmi, pilnu ar būriem un skumjām acīm.

Mēs vēlamies izveidot vietu, kur suņi atkal varētu justiesdroši.

Vietu, kur:

• vairs nedreb no aukstuma
• vairs neizsalkst dienām ilgi
• vairs nevajadzētu veltīgi gaidīt kādu, kas vairs neatgriežas

Vieta, kur viņus redz. Rūpējas. Mīl.

Bet patiesība ir vienkārša un smaga:

bez palīdzības šī vieta nevar pastāvēt.

Katra diena, kurā mums neizdodas to uzcelt, nozīmē, ka vēl vairāk suņi paliek novārtā.

Vēl acis, kas lēnām izdziest.

Vēl citas dzīvības, kurām vairs netiek dota otrā iespēja.

Papildus patversmei mēs attīstām arīaudžuģimeņutīklu — cilvēkus, kuri uz laiku uzņem suņus savās mājās.

Jo dažreiz dīvāns, silta roka un ģimenes miers var dziedināt vairāk nekā jebkura ārstēšana.

Mēs nelūdzam tev glābt visus suņus.

Mēs lūdzam tev glābt vienu.

Viņam tas nav „ziedojums”.

Tā ir atšķirība starp aukstumu un siltumu.

Starp badu un ēdienu.

Starp bailēm... un pirmo nakti, kad viņš var mierīgi gulēt.

Ja vismaz reizi esi sajutis, ka nevar novērst skatienu,

ja esi jutuši, ka „kaut kas ir jādara”...

Šis ir tas brīdis.

Cozia ciems nav tikai projekts.

Tā ir viņu iespēja dzīvot.

Un tu vari būt iemesls, kāpēc suns vairs nekad netiks pamests.