Danielam ir 7 gadi. Šobrīd viņam vajadzētu būt ārā, skriet, smieties, iepazīties ar draugiem un nākt mājās ar nobrāztām ceļgaliem un plašu smaidu sejā. Taču tā vietā viņš guļ slimnīcas gultā – kluss, vārgs un noguris. Danielam ir reta slimība, un katru dienu viņa ķermenis kļūst arvien vājāks. Katra nākamā rīta ir grūtāka par iepriekšējo, un katru nakti viņa māte sēž pie viņa gultas, cerot uz brīnumu. Grūtākais ir tas, ka brīnums patiešām pastāv — ir ārstēšanas metode, kas varētu glābt viņa dzīvību. Bet viņa ģimene to nevar atļauties. Viņa māte jau ir pārdevusi gandrīz visu, kas viņiem bija — mēbeles, personīgās mantas, pat tās lietas, kas viņai nozīmēja visvairāk —, bet tas joprojām nav pietiekami. Vakar vakarā Daniels paskatījās uz viņu ar nogurušām acīm un jautāja: „Vai es miršu?” Viņa sastindzās, jo nevienai mātei nekad nevajadzētu dzirdēt šos vārdus, un nevienai mātei nekad nevajadzētu uz tiem atbildēt. Tāpēc viņa to nedarīja. Viņa vienkārši turēja viņa roku un smaidīja caur asarām, cerot, ka viņš neredzēs patiesību viņas acīs. Ārstēšana maksā 18 000 dolāru. Dažiem cilvēkiem tas varbūt ir tikai nauda, bet Danielam tā ir laiks, cerība, nākotne — nākotne, kurā viņš varēs augt, iet uz skolu, atkal smieties un dzīvot tādu dzīvi, kādu pelnījis katrs bērns. Ja jūs lasāt šo tekstu, jums ir iespēja kļūt par daļu no šīs nākotnes. Pat viens dolārs var izmainīt situāciju. Pat šī stāsta dalīšanās var palīdzēt glābt viņa dzīvību. Jo šobrīd Daniels neprasa daudz — viņš vienkārši vēlas augt.