Es nedomāju, ka man tas kādreiz būs jādara, bet ir tā...

Es esmu 29 gadus veca vientuļā māmiņa, kurai ir finansiālas grūtības. Vārdi ir, tagad ļaujiet man paskaidrot, kā es šeit nonācu.

Galvenais iemesls manām finansiālajām grūtībām ir tas, ka es vienmēr esmu gribējusi savas ģimenes laimi likt pirmajā vietā, pat ja tas nozīmēja sev atņemt, lai viņus iepriecinātu. Taču es esmu nonākusi tādā stadijā, ka tas mani ir novedis līdz tādām grūtībām, ka naktīs nevaru gulēt, katru dienu man vēders sažņaudzas, domājot par tiesu izpildītājiem, kas klauvē pie manām durvīm... Katru dienu mani pārņem drūmas domas, un reizēm pat mani trīs bērni nespēj tās izdzīt no manas galvas, lai gan es par viņiem atdotu visu. Bet es sev saku, ka man būtu vieglāk, ka es negribu tādu dzīvi saviem bērniem. Es gribu viņiem veidot nākotni, bet es nevaru, manām asarām ir rūgta garša, es vairs nezinu, ko darīt.

Tāpēc šeit ir pēdējā pudele jūrā, es nekad nevienam neko nelūdzu, bet man vairs nav izvēles. Ja es gribu redzēt savus bērnus izaugam, man ir jālūdz palīdzība, jo, ja es to nedarīšu, man tas neizdosies.

Visiem, kas lasa šo ziņu, pat neliels ziedojums noņemtu milzīgu smagumu no manas sirds, un es būtu pateicīga par visu dzīvi. Es zinu, ka tie ir tikai vārdi, bet tas ir viss, kas man šodien ir, mūžīga pateicība jums.

Paldies no tumsā nonākušas mammas, kura cer, ka tajā iemirdzēsies cerības dzirksts.