Sveiki,

mani sauc Daniels, esmu no Polijas, un pēdējos 25 gadus esmu pavadījis starp medicīniskajām kartēm, apmeklējumiem neatliekamās palīdzības dienestā un apziņas zudumiem.

Es esmu arī tētis, brīvmākslinieks un cilvēks, kurš vienkārši vēlas būt klāt saviem bērniem, nebaidoties par to, ko sirds varētu izdarīt nākamajā brīdī.

Viss sākās 1999. gadā. Es biju pusaudzis, kurš zaudēja samaņu skolā, dzirdot:

“Tu esi jauns — tas ir tikai stress.”

“Tu droši vien pārspīlē.”

„Tu neizskaties slims.”

Neviens man neticēja. Vairāk nekā desmit gadus es dzīvoju ar reiboni, bez iemesla paātrinātu sirdsdarbību un brīžiem, kad viss vienkārši izplūda.

2010. gadā situācija saasinājās — es zaudēju samaņu darbā, tad atkal neatliekamās palīdzības nodaļā.

Šoreiz mani pieslēdza sirds monitora aparātam — un tas fiksēja to, ko neviens iepriekš nebija pamanījis:

vairākkārtējupilnīgu sirdsdarbības apstāšanos.

Man diagnosticēja sinusa sindromu, un tajā pašā gadā man ievietoja pirmo sirds stimulatoru.

Kopš tā laika sekoja vēl citas diagnozes:

• tahikardijas-bradikardijas sindroms
• Supraventrikulāras aritmijas
• AV mezgla reentrēnijas tahikardija (AVNRT)
• Vazovagālā sinkope
• AV blokādes → pilnīga sirds ritma regulētāja modernizācija 2018. gadā

Neskatoties uz ierīci, mani simptomi nekad pilnībā neizzuda. Tagad man veic izmeklējumus saistībā ar sarežģītu sirds un asinsvadu autonomās sistēmas disfunkciju — stāvokli, kad nervu sistēma nespēj regulēt sirdsdarbību un asinsspiedienu.

Vienkāršāk sakot?

Man ir apziņas zudums. Bieži.

Tikai pagājušajā gadā: vairāk nekā 50 gadījumi, kad pēkšņi zaudēju samaņu.

Dažās dienās man ir labi — citās dienās es sabruku, kāpjot pa kāpnēm vai pārāk ilgi stāvot virtuvē.

Es vadu vienpersonas uzņēmumu, jo neviens nenodarbina cilvēku, kurš bez brīdinājuma zaudē samaņu.

Tomēr es strādāju. Es cenšos būt mamma. Es cenšos būt normāla — pat ja mans ķermenis tāds nav.

Bet šis stāvoklis to padara gandrīz neiespējamu. Katra diena ir cīņa, un šobrīd šī cīņa ir iestrēgusi — jo es nevaru atļauties nākamos soļus.

Pašlaik es vācu līdzekļus, lai segtu izmaksas par ļoti svarīgu diagnostikas posmu:

• Autonomās nervu sistēmas testi – 600 eiro
• Ārējais EKG/notikumu monitors uz vienu mēnesi – 120 eiro
• Speciālistu konsultācijas (vismaz 3) – 450 eiro
• Medicīniskie piederumi (kompresijas apģērbs utt.) – 100 eiro
• Braucieni uz klīnikām – 100–150 eiro

➡️ Kopējās nepieciešamās izmaksas: ~1300–1400 eiro

Tās nav fakultatīvas. Tās ir nepieciešamas, lai es varētu veikt iespējamo kardioneiroablāciju vai līdzīgas korektīvās procedūras — pirmo reālo mēģinājumu ārstēt cēloni, nevis tikai kontrolēt simptomus.

Es jau esmu segusi pusi no summas, cik vien varēju. Tagad lūdzu palīdzību, lai segtu atlikušo daļu.

Tāpēc, ka varbūt kāds šeit ir piedzīvojis kaut ko līdzīgu.

Vai varbūt kāds vēlas palīdzēt svešiniekam virzīties uz priekšu.

Pat ja tas ir tikai laipns vārds vai dalīšanās — tas ir svarīgi.

Es esmu noguris. Bet vēl neesmu pabeidzis.

Paldies, ka izlasījāt līdz šim — jau tas vien nozīmē kaut ko.