Cienījamie,

es ilgi domāju, vai man to rakstīt. Man tas nav viegli. Bet dažreiz pienāk brīdis, kad jāatzīst, ka viens pats vairs netieku galā. Un ka vienīgais ceļš uz priekšu ir lūgt palīdzību.

Pirms kāda laika es šķīros no savas partneres. Bērni palika pie viņas, tāpēc es atstāju viņai māju — es gribēju, lai viņiem būtu droša mājvieta. Bet māja vēlāk tika pārdota. Viss, ko es biju uzcēlis, pazuda. Neskatoties uz to, es paliku kopā ar savu meitu, kura cīnījās ar atkarību. Es palīdzēju viņai, cik vien varēju. Mēs kopā izgājām cauri elli, bet šodien viņa ir drošībā. Es viņu izglābu — un tas man nozīmē vairāk nekā jebkas cits.

Bet šis ceļš ir atstājis sekas. Parādu un izdevumu dēļ es zaudēju auto, nonācu finansiālās grūtībās. Neskatoties uz to, man ir darbs, un es cenšos no visas sirds.

Tagad es dzīvoju pie vecākiem, kuri ir smagi slimi. Mamma cīnās ar vēzi, tētis arī ir sliktā veselības stāvoklī. Esmu pārvācies atpakaļ mājās, lai viņiem palīdzētu. Māja ir veca, logi caurvējā, krāsns jau sen ir nolietojusies. Tuvojas ziema — un es gribētu viņiem nodrošināt vismaz siltumu mājās.

Kredītu es nevaru saņemt. Esmu mēģinājis. Bet pagātne mani vajā. Tāpēc vēršos pie jums. Ar pēdējiem spēkiem un lielu drosmi.

Ja varat palīdzēt — ar ziedojumu, darbu, padomu — es būšu neizmērojami pateicīgs. Ne sev. Bet vecākiem. Lai vismaz šajos grūtajos laikos nodrošinātu viņiem kaut nelielu cieņu un siltumu.

Paldies, ka izlasījāt. Paldies, ka jums nav vienalga.

Ar cieņu,  

Bostjan