Nekad nedomāju, ka tas beigsies tā. Ne tā.

22 gadu vecumā domāju, ka šobrīd jau būšu visu sakārtojis. Domāju, ka man būs plāns. Bet tagad, ar mugursomu, kas pilna ar drēbēm, kuras man pat nav vajadzīgas, un bez vietas, kur doties, es pat nezinu, kāds ir mans plāns. Šorīt mani izmeta vecāki, viņu vārdi bija auksts un galīgi, kā durvis, kas man priekšā aizcirta.

"Izkāp ārā," teica tēvs, viņa balss bija aukstāka par akmeni. "Tu vairs neesi bērns. Izdomā, ko darīt."

Es nezināju, ko teikt. Es nezināju, kā atbildēt. Es vienkārši stāvēju tur, apstulbis, kamēr viņi skatījās, kā es aizeju — it kā skatītos, kā prom iet svešinieks. It kā es nebūtu svarīgs.

Es domāju par to, vai piezvanīt kādam — varbūt kādam no saviem vecajiem draugiem —, bet kas gribētu palīdzēt tādam kā es? Es neesmu uzturējis sakarus ar nevienu kopš vidusskolas laikiem. Viņi visi ir devušies tālāk, izauguši, izdomājuši, ko darīt ar savu dzīvi. Es tikko spēju noturēt darbu, nemaz nerunājot par to, lai atrastu vietu, kur palikt.

Es mēģināju iet, domājot, ka varbūt atradīšu veidu, kā izdzīvot šo dienu. Saule vēl nav norietējusi, bet man jau šķiet, ka tā riet. Ielas ir tukšas, cilvēki steidzas garām, un es jūtos kā neredzams. Man kņudina vēders, bet man nav ne dolāra. Pat ne mazāko monētu.

Es domāju par to, lai dotos atpakaļ mājās, bet zinu, ka nevaru. Viņi skaidri parādīja, ka esmu nevēlams. Un es nezinu, kas ir sliktāk — tikt izdzītam vai zināt, ka mani pat neiztrūkst.

Es atrodu soliņu parkā. Tagad ir auksts, un soliņš ir cietāks, nekā domāju. Es salieku kājas, mēģinot sasildīties, bet nekas nelīdz. Manu iekšieni grauž izsalkums, bet vēl vairāk — vientulība. Jūtos, it kā es grimstu, it kā es pazūdu.

Es uz brīdi aizveru acis, lai izvairītos no tā. Bet es nevaru. Es nezinu, ko man tagad darīt. Kur man jādodas? Kam tas rūpēs?

Vienīgais, ko es zinu droši, ir tas, ka atpakaļceļa nav. Es esmu sabojājis visu. Un tagad esmu tikai es un šī tukšā pilsēta.