Mana vecvecmāmiņa - atstāja mums savu zemi, zemes gabaliņu, ko viņa no visas sirds loloja. Tā bija viņas dāvana mums, vieta, kur mūsu ģimene varēja augt un plaukt. 2004. gadā mana māte, strādīga sieviete, kura viena audzināja četrus bērnus, sāka uz tās būvēt māju - māju, ko viņa vēlējās, lai tā būtu viņas mantojums. Taču viņa atkal un atkal tika pievilta: būvuzņēmēji paņēma viņas naudu, atstāja nepabeigtas sienas un pazuda. Viņa nekad neredzēja, kā māja tiek pabeigta.

Es pārņēmu viņas sapni, apņēmusies pabeigt viņas iesākto. Vairāk nekā sešus gadus mēs ar partneri ieguldījām tajā visu - savus ietaupījumus, enerģiju, cerības. Taču māja bija nekārtība: slikti uzbūvēta, vietām sabruka, liekot mums to nojaukt un uzcelt no jauna. Katrs solis uz priekšu bija divi soļi atpakaļ. Pēc tam sākās izmaksu pieaugums - materiāli, kuriem mēs pirms gadiem bijām paredzējuši budžetu, tagad ir divreiz, trīsreiz dārgāki. Tas ir kā nebeidzams cikls, no kura mēs nevaram izkļūt.

Tagad, kad mums piedzima bērns, likmes ir lielākas nekā jebkad agrāk. Dzīvoklis, kurā dzīvojam, nav mūsu, un īpašnieks drīzumā pārcelsies atpakaļ. Mums nebūs, kur iet. Emocionāli un fiziski mēs esam salauzti. Es baidos, ka tas izjauks manu ģimeni. Šī māja nav tikai sienas, tā ir mūsu pagātne, mūsu nākotne, mūsu viss.

Mums ir vajadzīgi 25 000 EUR, lai pabeigtu viss nepieciešamākais: ciets jumts, durvis un logi, lai tā būtu dzīvošanai derīga. Katrs dolārs mūs tuvina tam, lai pārvāktos un izbēgtu no šī murgam.

Jūsu palīdzība nav saistīta tikai ar ķieģeļiem un mūrējumu - tā ir iespēja dot ģimenei iespēju izveseļoties, godināt mātes mīlestību un turēt pagātnei doto solījumu. Pat 5 vai 10 eiro mums nozīmē visu pasauli. Lūdzu, esiet daļa no mūsu stāsta.