Mana vecvecmāmiņa mums atstāja savu zemi – zemes gabalu, ko viņa mīlēja no visas sirds. Tas bija viņas dāvinājums mums – vieta, kur mūsu ģimene varētu augt un plaukt. 2004. gadā mana māte, strādīga sieviete, kas viena audzināja četrus bērnus, sāka uz tās celt māju – mājas, ko viņa vēlējās atstāt kā savu mantojumu. Bet viņa tika pievilta atkal un atkal: būvuzņēmēji paņēma viņas naudu, atstāja nepabeigtas sienas un pazuda. Viņa nekad neredzēja to pabeigtu.

Es pārņēmu viņas sapni, apņēmies pabeigt to, ko viņa bija sākusi. Vairāk nekā 6 gadus mēs ar partneri tajā ieguldījām visu – mūsu uzkrājumus, enerģiju, cerības. Bet māja bija haoss: slikti uzbūvēta, vietām drupinājās, liekot mums nojaukt un pārbūvēt. Katrs solis uz priekšu bija divi soļi atpakaļ. Tad sekoja pieaugošās izmaksas – materiāli, kurus mēs bijām ieplānojuši pirms gadiem, tagad maksā divas, trīs reizes dārgāk. Tas šķiet kā bezgalīgs cikls, no kura mēs nevaram izkļūt.

Tagad, kad mums ir piedzimis bērns, likmes ir augstākas nekā jebkad. Mājvieta, kurā dzīvojam, nav mūsu, un īpašnieks drīz atgriezīsies. Mums nebūs kur iet. Mēs sabrūkam gan emocionāli, gan fiziski. Es baidos, ka tas izjauks manu ģimeni. Šī māja nav tikai sienas; tā ir mūsu pagātne, mūsu nākotne, mūsu viss.

Mums ir nepieciešami 25 000 eiro, lai pabeigtu nepieciešamāko: stabilu jumtu, durvis un logus, lai māja būtu apdzīvojama. Katrs dolārs mūs tuvina pārcelšanās brīdim un izglābšanai no šī murgā.

Jūsu palīdzība nav tikai par ķieģeļiem un cementu – tā ir par to, lai ģimenei dotu iespēju sadziedēt rētas, godināt mātes mīlestību un pildīt solījumu pagātnei. Pat 5 vai 10 eiro mums nozīmē ļoti daudz. Lūdzu, kļūstiet par daļu no mūsu stāsta.