Tie, kas mani pazīst, zina, ka esmu izgājis cauri vairākiem diezgan grūtiem posmiem, taču, cīnoties un pieliekot visas pūles, man ir izdevies pārvarēt savas robežas. Tagad esmu nonācis brīdī, kad visiem maniem rīcībā esošajiem ieročiem ir beigušies patroni, un vairs negribu lūgt avansa maksājumus un aizdevumus cilvēkiem, kuri drīz vien man to pārmet, vai darba devējiem, kuri nopūšas un jautā: „Kad tu atradīsi nopietnu darbu?” (gag).

Jau divas nedēļas es neraudu, bet pirms tam biju tuvu tam. Tad es nolēmu rīkoties. Daudzi mazi ziedojumi ir daudz labāki nekā aizdevums vai palīdzība, par kuru pēc tam tiek pārmetumi. Es neprasu daudz, 5, 10 eiro. Man ir jāiztiek līdz mēneša beigām, jo maijā beidzot saņemšu divus lielus maksājumus, ar kuriem es varēšu

1) samaksāt 4 mēnešu nesamaksāto īri, kas man uzgūst kā Damokla zobens

2) sarīkot jauku ballīti, lai varētu pateikties jums visiem.

Tie, kas mani pazīst, zina, cik daudz upuru es veicu, lai samaksātu par pagājušo gadu pārmērībām un slimībām. Jūtu, ka esmu kļuvis par labāku cilvēku, bet tieši finiša taisnē šis nepārvaramais finansiālais šķērslis (es zvēru, ka esmu izmēģinājis visu, un, lai to izdarītu, es jums apliecinu, ka nav cita risinājuma, kā vien pārdot lietas par zemāku cenu, kuras man pēc tam, visticamāk, nāksies atpirkt) liek man justies, ka visi pūliņi ir bijuši veltīgi.

Es jau atmaksāju man doto labumu, palīdzot citiem cilvēkiem pārvarēt viņu grūtības ar praksē iegūtiem padomiem, un es apsolu censties vēl vairāk, tiklīdz lietas sāks virzīties pareizajā virzienā (drīz, patiešām drīz, gaisma tuneļa galā jau ir redzama).

Katrs mazais ieguldījums var būt ļoti liels atbalsts. Man ir 80 eiro parāds, tāpēc man jāpārsniedz šī summa, lai sāktu redzēt kaut ko un varētu nopirkt pamatlietas, lai pabarotu sevi un izdzīvotu līdz mēneša beigām.

No sirds pateicos, es jūs mīlu.