Labdien, dārgie ziedotāji! Man ir draugs, kuram ir brālis Vašeks, un abi ir dzimuši ar cerebrālo paralīzi. Es gribētu piepildīt viņu vēlmes un ļoti vēlētos, lai zēniem būtu laimīgāka dzīve.Ļaujiet man šeit ievietot viņu stāstu, ko pats uzrakstījis mans draugs Jiřík. Lūdzu, esiet tik laipni un ziedojiet vismaz nelielu summu, lai atvieglotu viņu dzīves situāciju. Es ļoti vēlētos, lai abi brāļi būtu laimīgi, ja jau dzīve viņiem nav dāvājusi to vissvarīgāko – veselību un ģimeni. -------Lūdzu, ņemiet vērā, ka viņam ir cerebrālā paralīze, tāpēc viņa stāsts nebūs pilnīgi bez kļūdām, lai gan viņš ir ļoti veikls zēns

Mēs esam Jiří un Václav, mēs esam dvīņi, kas dzimuši ar cerebrālo paralīzi. Kad mums bija viens gads, mūsu dzīve mainījās. Man ir kustību aparāta traucējumi, kas nozīmē, ka man ir tikai invaliditāte, es esmu invalīds, bet brālim papildus tam pašlaik ir invaliditāte. Līdz sešu gadu vecumam mēs gājām bērnudārzā, jo abi vecāki strādāja, un no sešu gadu vecuma mamma bija mājās ar mums, mamma ar mumsun palīdzēja mums visā, ko mēs paši nevarējām paveikt, piemēram, apģērbšanās, tualetes lietošana utt. Mums ar brāli ir aiz muguras vairākas operācijas. Tēvs ne vienmēr uzvedās kā tēvs, māte mūs mācīja būt pēc iespējas neatkarīgākiem, tāpēc, kad māte, piemēram, devās iepirkties, es rūpējos par brāli, baroju viņu, ja vajadzēja, devu viņam arī zāles, man nebija jāmaina viņam drēbes, jāpalīdz iet uz tualeti, es viņam palīdzēju 32 gadus, lai gan vecāki bija kopā, par mums rūpējās mamma vai es, apstākļu dēļ mūsu vecāki, bet, neskatoties uz visām grūtībām un pārbaudījumiem, viņiem ir draudzīgas attiecības, lai gan es atzīstu, ka visus šos gadus es tētim kaut kā nevaru piedot, lai gan es viņu mīlu, kad mēs bijām mazi, mammamums ziņu, un vienmēr, kad mēs, piemēram, devāmies uz pilsētu iepirkties, viņa mūs ņēma līdzi, vai arī mamma pat spēlēja volejbolu sacensībās, tāpēc, kad vien varēja, viņa mūs ņēma līdzi uz turnīriem, mēs daudzus gadus braucām uz nometnēm un tā tālāk, to visu mums sarūpēja mamma, kad mēs bijām mazi, viņa mūs ņēma līdzi arī uz peldbaseinu, tagad mēs esam pieauguši, un tā kā mamma vairs nevarēja mūs paturēt mājās un lai nodrošinātu mums aprūpi, ja ar viņu kaut kas notiktu, tāpēc viņa mums sarūpēja dzīvesvietu iestādē, kas saucas „Na Zámečku” Olomoucas apgabalā. Tā ir iestāde, kas saucas „Na Zámečku”, tur ir vairākas dzīvesvietas, tā ir pils, kas burtiski pārbūvēta par dzīvesvietu cilvēkiem ar invaliditāti, un es ar brāli dzīvojam dzīvesvietā cilvēkiem ar invaliditāti, tā atrodas Olomoucas apgabalā, mēsdzīvojam šeit, neesmu drošs, cik ilgi – trīs vai četrus gadus. Liels paldies visiem par jūsu palīdzību ♥️♥️♥️♥️♥️