Mani sauc Einars, un es esmu otrais bērns piecu cilvēku ģimenē.

Cik vien atceros, esmu dzīvojis ar trauksmi un gandrīz iracionālu bailēm no slimībām. Jau kopš bērnības esmu raizējies par savu veselību — iztēlojies slimības, kas man nebija, vienmēr baidoties, ka var notikt kaut kas briesmīgs. Ironiski, ka šīs bailes tagad ir piepildījušās.

Kad man bija 18 gadi, es aizgāju no mājām pēc strīda ar savu patēvu, kurš cīnījās ar alkohola atkarību. No tā brīža man bija jāiemācās, ko patiesībā nozīmē neatkarība — sākot no nulles un mēģinot uzcelt dzīvi ar saviem spēkiem. Gadu gaitā man ir bijuši gan mierīgi brīži, gan grūti laiki, bet es vienmēr esmu sevī glabājis ilgas pēc stabilitātes, vienkāršības un klusas dzīves tuvu dabai.

Tagad man ir 35 gadi. Pēc daudzām kļūdām un neveiksmīgiem lēmumiem es beidzot sāku sakārtot savu dzīvi — līdz jūlijam, kad man diagnosticēja horioidālo melanomu, retu un smagu acu vēža formu.

Pašlaik vēzis nav izplatījies ārpus acs, bet šī diagnoze ir mainījusi visu. Šobrīd es saņemu ārstēšanu un daru visu, kas manā spēkā, lai saglabātu cerību un spēku.

Šis ceļojums ir bijis gan pazemīgs, gan atmodinošs. Dzīve ar nenoteiktību ir likusi man skaidrāk redzēt dzīvi — cik trausla tā ir un cik svarīgi ir turēties pie cerības, pat ja tas ir grūti.

Es nekad nebiju iedomājusies, ka kādu dienu nonāktu situācijā, kad man būtu jālūdz palīdzība, bet šeit es esmu — mēģinu atjaunot savu dzīvi, soli pa solim.

Ja esat veltījuši laiku, lai izlasītu manu stāstu, esmu jums dziļi pateicīga.

Jūsu atbalsts — vai nu ziedojuma veidā, vai vienkārši daloties ar šo lapu — nozīmē vairāk, nekā es jebkad varētu izteikt vārdos. Tas dod man cerību, ka es varu atkal tikt uz kājām, atgūt spēkus un dzīvot mierīgāku, veselīgāku un jēgpilnāku dzīvi.

No visas sirds pateicos par to, ka izlasījāt, par rūpēm un par to, ka ticat, ka katrai dzīvei ir pelnījusi otru iespēju.

Ar pateicību,

Einar