Sveicinu jūs, mīļie labdari!

Es vēlētos sākt ar to, ka slavēju Dievu, Mariju un Svēto Jāzepu, kā arī visus mūsu ģimenes sargājošos eņģeļus un erceņģeļus par visu mūsu dzīvi un par visām žēlastībām, ko esam saņēmuši no Viņiem caur eņģeļiem cilvēka veidolā šeit uz zemes.

Pateicība Dievam!

Ievadā vēlējos uzrakstīt, ka es apzinos, ka šeit tiek organizētas ziedojumu vākšanas akcijas ļoti slimiem cilvēkiem/bērniem/ģimenēm, un visu savu dzīvi man bija grūti lūgt palīdzību vai atbalstu no citiem cilvēkiem, taču mūsu dzīvē ir pienācis tāds brīdis, kad es secināju, ka Dievs taču darbojas caur saviem eņģeļiem uz zemes, kuri ir cilvēki ar labu sirdi, un ka, ja es patiesi godīgi atzīstu, ka paši netiekam galā, tad varbūt tomēr ir vērts uzdrošināties un izplatīt mūsu dzīves stāstu:) Tātad...

Sākumā es gribēju jums nedaudz pastāstīt par mūsu ģimeni :)

Mēs esam 9 cilvēku ģimene no Krakovas, man, Veronikai, ir 39 gadi, vīram Karolam ir 42 gadi, un mums ir 7 dēli: Gabriels Jozeps – 13 gadi, Davids Jozeps – 12 gadi, Maksimiliāns Jūzefs – 11 gadi, Dominiks Jūzefs – 9 gadi, Ignācijs Jūzefs – 7 gadi, kā arī dvīņi Antons Jūzefs un Jūzefs Mihaels, kuriem ir 5 gadi.

Kā jūs, mīļie eņģeļi, droši vien jau esat pamanījuši, visiem mūsu bērniem otrais vārds ir Jāzeps, bet vienam tas ir arī pirmais vārds. Jā. Mūsu ģimenes aizbildnis ir Svētais Jāzeps, kuru mēs izvēlējāmies jau pirms 13 gadiem. Un tieši Svētajam Jāzepam mēs esam pateicīgi par visiem brīnumiem mūsu dzīvē un par to, ka pēc daudzajām pārbaudījumām mēs joprojām esam viena ģimene.

Mūsu dzīves piedzīvojums sākās 2011. gadā, kad es kopā ar vīru Karolu stājos pie altāra :)

Vīrs nāk no daudzbērnu ģimenes Mazūrijā, es nāku no Krakovas, man ir tikai viena jaunāka māsa, un mēs iepazināmies Varšavā darbā (daudzi smejas, ka tas ir tieši ceļa vidū).

Pēc tam drīz vien pasaulē ienāca mūsu mīļie dēli, Vīrs strādāja un joprojām strādā, bet es jau 13 gadus rūpējos par bērniem, kuriem nepieciešams emocionāls un audzināšanas atbalsts, kā arī palīdzība no speciālās aprūpes centra, jo dažiem no viņiem ir atzinums par nepieciešamību pēc speciālās izglītības un citām disfunkcijām, un audzināšanas process noris lēnāk, jo katram no viņiem nepieciešama individuāla pieeja, rūpēm, pašaizliedzīgumu, un tomēr mēs esam viena ģimene, tāpēc, protams, bieži vien diennakts stundu skaits nav pietiekams, lai visa ģimene kaut kur izietu vai aizbrauktu.

Tomēr pašlaik visgrūtākā izrādījusies ir mājokļa situācija, kur 2017. gadā pēc manas mīļās vecmāmiņas nāves mēs pēc uzaicinājuma pārcēlāmies dzīvot pie mana vectēva, lai par viņu rūpētos līdz viņa nāvei, kas notika 2021. gadā. Mūsu rīcībā esošā platība ir 64 m². Māja ir no 70. gadiem, jumtam nav izolācijas, tas nav siltināts, un no rudens līdz pavasarim parādās mitrums, un faktiski katru gadu ir jāveic remonts no jauna. Arī inženierkomunikācijas ir vecas. Lai šeit varētu pienācīgi dzīvot, mums būtu jāiegulda vairāki simti tūkstošu zlotu, un mums to nevarētu atļauties. Ar vīru nolēmām, ka vienīgais pareizais risinājums būs pārdot māju un nopirkt kaut ko labākā stāvoklī. Un tā arī notika. Šā gada marta sākumā mēs pārdevām vectēva māju, un Svētā Jāzepa dienas priekšvakarā mēs parakstījām jaunas mājas pirkuma līgumu, taču ne Krakovā. Summa, ko mēs saņēmām no vectēva mājas pārdošanas, nebija pietiekama, lai Krakovā nopirktu jaunu mājvietu tik lielai ģimenei. Mēs sākām meklējumus Mazpolijas vojevodistē, un tā nu izrādījās, ka atradām māju, kurā var pienācīgi dzīvot tik liela ģimene. Šo māju mēs atradām Tarnovas apgabalā. Māja ir skaista, tai vēl ir divkāršie koka logi, un tā nav siltināta, bet jumts ir izolēts. Māja ir labi kopta, neskatoties uz to, ka tai ir 33 gadi, tajā nav mitruma, un tā varēs uzņemt visu mūsu ģimeni, lai katram būtu nedaudz vietas sev. Vienīgais trūkums ir tas, ka mājai nav žoga. Māja faktiski izmaksāja tikpat daudz, cik mēs pārdevām vectēva māju. Mēs sapņojam par visvienkāršāko paneļu žogu ar pamatu, kā redzams bildē. Mums ir nepieciešami 120 m žoga, kā arī ieejas vārti un vārtiņi. Mēs aprēķinājām, ka nepieciešamā summa ir 13 000 PLN. Tā kā šā gada 30. maijā, tātad nedaudz vairāk nekā pēc nedēļas, mēs pārcelsimies no lielpilsētas uz laukiem, loģistikas jautājumos man būs nepieciešams iegūt autovadītāja apliecību, lai varētu turpināt ar dēliem apmeklēt konsultācijas vai speciālistus, kā arī veikt lielākus iepirkumus tik lielai ģimenei, kamēr vīrs būs darbā. Autovadītāja apliecības kurss Tarnovā maksā 3000 PLN.

Un mūsu pēdējais sapnis ir pirmo reizi 14 gadu laikā doties uz nedēļu uz Mazūriju ar visu ģimeni (pirms vīrs sāk jaunu darbu jaunā vietā, proti, Tarnovā), lai vecmāmiņas varētu iepazīties ar mazbērniem un otrādi, kā arī lai pēc tik daudziem gadiem satiktos ar vīra ģimeni. Tas izmaksātu 4000 zlotu. Līdz šim mums nebija līdzekļu, lai atļautos doties ceļojumā ar tik lielu ģimeni.

Zinu, ka 20 000 zlotu ir liela summa šajos laikos, kad ikvienam zināmā mērā klājas grūti. Tomēr mēs ļoti priecāsimies par jebkuru ziedojumu un jau no visas sirds no mūsu deviņiem :) mēs sirsnīgi pateicamies jums, mīļie eņģeļi cilvēka ādā, un svētījam jūs.

Visu mūsu ziedotāju vārdā, kuri vēlas palīdzēt mums piepildīt šos slēptos sapņus, es pasūtīšu pie Bernardīniešu māsām Krakovā, Svētā Jāzepa svētnīcā, mūžīgās Svētās Mises par Dieva svētību, pateicoties par atvērtām, mīlošām sirdīm, kuras zina, ka viss, kas mums dzīvē ir kā ģimenei, dzīve, veselība, bet arī darbs, mājas un pat finanses, ir Dieva mums dāvāta žēlastība, un kuri šo žēlastību vairo, daloties tajā ar citiem.

Lai Dievs svētī jūs visus un jūsu ģimenes!

Ar atmiņu lūgšanā,

Veronika Niedźwiecka ar ģimeni