Sveiki, dārgie labvēļi!

Es vēlētos sākt no šīs vietas, slavējot Dievu, Mariju un svēto Jāzepu, kā arī visus mūsu Ģimenes sargeņģeļus un erceņģeļus par visu mūsu dzīvi un par visām žēlastībām, ko esam saņēmuši no viņiem caur eņģeļiem cilvēka ādā šeit uz zemes.

Paldies Dievam!

Vispirms vēlos uzrakstīt, ka apzinos, ka šeit tiek rīkotas vākšanas ļoti slimiem cilvēkiem/bērniem/ģimenēm, un visu mūžu man ir bijušas problēmas lūgt palīdzību vai atbalstu citiem cilvēkiem, bet mūsu dzīvē pienāca tāds brīdis, kad nolēmu, ka Kungs Dievs darbojas caur saviem Eņģeļiem uz zemes, kuri ir labestīgi cilvēki, un, tā kā varu godīgi atzīt, ka paši saviem spēkiem mēs nevaram tikt galā, varbūt ir vērts uzdrošināties un dalīties mūsu dzīves stāstā:) so.....

Vispirms es gribētu nedaudz pastāstīt par mūsu ģimeni :)

Mēs esam 9 cilvēku ģimene no Krakovas, es esmu Veronika (39), mans vīrs Karol (42), un mums ir 7 dēli: Gabriel Jozef (13), David Jozef (12), Maximilian Jozef (11), Dominik Jozef (9), Ignacy Jozef (7) un dvīņi Antoni Jozef un Jozef Michal (5).

Kā jūs, mīļie eņģeļi, droši vien esat sapratuši, visiem mūsu bērniem otrais vārds ir Jozefs, bet vienam no viņiem pirmais vārds ir Jozefs. Jā. Nu, mūsu ģimenes patrons ir svētais Jāzeps, kuru mēs izvēlējāmies pirms 13 gadiem. Un tieši Svētajam Jāzepam mēs esam pateicīgi par visiem brīnumiem mūsu dzīvē un par to, ka pēc daudzām pārmaiņām mēs joprojām esam viena ģimene.

Mūsu dzīves piedzīvojums sākās 2011. gadā, kad mēs ar vīru Karolu apprecējāmies).

Mans vīrs nāk no daudzbērnu ģimenes no Mazūrām, es no Krakovas, man ir tikai viena jaunāka māsa, un mēs iepazināmies Varšavā darbā (daudzi smejas, ka tas ir tā gandrīz ceļa vidū).

Vīrs strādāja un joprojām strādā, bet es jau 13 gadus rūpējos par mūsu bērniem. Viņiem ir nepieciešams emocionāls un mācību atbalsts, kā arī konsultācijas, jo dažiem no viņiem ir speciālās izglītības sertifikāti un citi disfunkcijas traucējumi, un mācību process rit lēnāk, jo katram no viņiem nepieciešama individuāla uzmanība, rūpes un veltījums, un tomēr mēs esam viena Ģimene, tāpēc, protams, dienā nepietiek stundu, lai visa Ģimene varētu kaut kur iziet vai aiziet.

Visgrūtākā situācija šobrīd tomēr bija mājokļa situācija, kad 2017. gadā pēc manas mīļotās vecmāmiņas nāves tikām uzaicināti dzīvot pie vectētiņa, lai rūpētos par viņu līdz viņa nāvei, kas iestājās 2021. gadā. Platība, ko mēs izmantojam, ir 64 M2. Māja ir no pagājušā gadsimta 70. gadiem, jumtam nav siltumizolācijas, tas ir nesiltināts, un no rudens līdz pavasarim tajā parādās mitrums, un praktiski katru gadu ir jāveic renovācija no jauna. Arī instalācijas ir vecas. Lai šeit varētu pieklājīgi dzīvot, mums būtu jāiegulda vairāki simti tūkstoši zlotu, un to mēs nevaram atļauties. Mēs ar vīru nolēmām, ka vienīgais taisnīgais risinājums ir pārdot māju un iegādāties kaut ko labāku. Tā arī notika. Šā gada marta sākumā mēs pārdevām vectēva māju un Jāzepa priekšvakarā parakstījām līgumu par jaunas mājas iegādi, taču ne Krakovā. Ar summu, ko saņēmām, pārdodot vectēva māju, nepietika, lai iegādātos jaunu mājokli tik daudzbērnu ģimenei Krakovā. Mēs sākām meklēt Mazpolijas vojevodistē, un tā nu izrādījās, ka esam atraduši māju, kurā tik liela ģimene varētu dzīvot cienīgi. Šo māju atradām Tarnovas rajonā. Māja ir jauka, tai joprojām ir koka logi ar dubultajiem stikliem, tā nav siltināta, bet jumts ir siltināts. Nams ir labi uzturēts, neraugoties uz to, ka tas ir 33 gadus vecs , tajā nav mitruma, un tajā var izmitināt visu mūsu ģimeni, lai katram būtu vieta sev. Vienīgais trūkums ir tas, ka mājai nav žoga. Māja patiesībā izmaksāja tikpat, cik mēs pārdevām māju pēc vecvectēva. Mēs sapņojam par visvienkāršāko paneļu žogu ar pamatu, kā parādīts attēlā. Mums vajag 120 m žoga, kā arī ieejas vārtus un vārtiņus. Esam aprēķinājuši, ka nepieciešamā summa ir PLN 13 000. Tā kā no lielpilsētas uz laukiem pārcelsimies šā gada 30. maijā, tātad pēc nedaudz vairāk nekā nedēļas, loģistikas ziņā man būs nepieciešams iegūt autovadītāja apliecību, lai es varētu kopā ar saviem Dēliem turpināt ceļu uz konsultāciju centriem vai pie speciālistiem, kā arī vairāk iepirkties tik lielai Ģimenei, kamēr mans Vīrs ir darbā. Autovadītāja apliecības kursi Tarnovā maksā 3000 zlotu.

Un mūsu pēdējais sapnis ir pirmo reizi 14 gadu laikā ar visu ģimeni uz nedēļu aizbraukt uz Mazūrijām (pirms vīrs sāks strādāt jaunā vietā, t. i., Tarnovā), lai mazbērni varētu satikt mazmazbērnus un otrādi, kā arī pēc tik daudziem gadiem satikt vīra ģimeni. Līdz šim mēs nevarējām atļauties doties kaut kur ar tik lielu ģimeni.

Es zinu, ka 20 000 mārciņu ir liela nauda šajos laikos, kad visiem ir grūti. Tomēr mēs būsim ļoti priecīgi par jebkuru ziedojumu, un jau tagad no sirsniņas mūsu devītnieks:) Mēs jums ļoti pateicamies, mīļie eņģeļi cilvēka ādā, un svētīsim jūs.

Visiem mūsu Labdariņiem, kuri vēlas mums palīdzēt piepildīt šos slepenos sapņus, es pasūtīšu mūžīgās Dieva svētības Mises no bernardīņu māsām Svētā Jāzepa svētnīcā Krakovā, pateicībā par viņu atvērtajām mīlošajām sirdīm, kuras zina, ka viss, kas mums dzīvē ir, piemēram, Ģimene, dzīve, veselība, bet arī darbs, mājoklis un pat finanses, ir Dieva dāvāta žēlastība, un mēs šo žēlastību vairojam, daloties ar citiem.

Lai Dievs svētī jūs visus un jūsu ģimenes!

Ar mūsu lūgšanām piemiņai,

Weronika Niedźwiecka un viņas ģimene