Dārgie draugi, gan jaunie, gan vecie,

esmu šeit, lai lūgtu jūsu atbalstu. Nesen esmu kļuvusi par atraitni un ļoti skaidri apzinājos dzīves trauslumu. Tāpēc, lai gan esmu vienmēr bijusi sapņotāja, tagad, pirms man vai kādam no maniem mīļajiem beigsies laiks, es, šķiet, sapņoju lielus sapņus. Bet man ir vajadzīga jūsu palīdzība, jo bez jums tas nebūs iespējams.

Līdz desmit gadu vecumam es uzaugu uz mazas salas Mikronēzijā. Tolaik es atrados otrā pasaules malā no vietas, kur esmu tagad. Man bija vajadzīgi trīsdesmit gadi, lai atgrieztos tur ciemos – tas bija pirms trim gadiem. Es atklāju, ka, neraugoties uz to, ka gadu gaitā man gandrīz nebija nekāda kontakta (kad es aizbraucu, tur nebija ne interneta, ne telefonu), mani joprojām sagaidīja vecie draugi ar atvērtām sirdīm un godpilnajiem tituliem „meita” un „māsa”. Varbūt viņi nav asinsradinieki, bet viņi ir ģimene, ko saista vēl dziļākas saites – mīlestības saites.

Tagad es gribētu aizvest turp savus četrus bērnus, lai viņi varētu iepazīties ar manu „ģimeni”, redzēt vietas, kur es uzaugu, un iepazīt citu dzīvesveidu – manu bērnības dzīvesveidu.

Es ļoti vēlētos, lai mēs turp dotos šovasar, ja tas būtu iespējams. Bet lidojumi ir neiedomājami dārgi – mums ir jāpārsēžas no viena lidojuma uz otru 4 līdz 7 reizes, lai patiešām tur nokļūtu! Tāpēc es vēršos pie jums, lūdzot palīdzību šajā (varbūt nedaudz trakulīgajā) iecerei.

Es būtu neizsakāmi pateicīga par jūsu atbalstu!

Paldies, ka esat šeit.

Ania Morrison un dēli