Labrīt visiem labiem cilvēkiem! Kopā ar sievu un diviem bērniem mēs dzīvojam vienā istabā, jo mūsu laime nebija ilga. Es ar sievu dzīvoju pie savas vecmāmiņas, bet, kad viņa nomira, un gadu pēc vecmāmiņas nāves diemžēl nomira arī mana mamma, neviens no maniem brāļiem un māsām negribēja pārņemt manu vecāku dzīvokli, jo visi apgalvoja, ka kaut ko tādu nevēlas, ka tas ir kauns. Es to nevarēju saprast, jo kā vecākais bērns man bija patiesi skumji to klausīties, tāpēc, lai gan viņi jau gribēja to paņemt, es nolēmu kaut ko darīt. Es nopelnu pārāk maz , lai varētu atļauties šo dzīvokli atjaunot normālā stāvoklī, bet kopā ar sievu un diviem bērniem 2 un 9 gadu vecumā mēs nolēmām, ka kaut ko darīsim. Es strādāju celtniecībā, tāpēc kaut ko protu, un tā tas sākās – pēc darba un pat naktīs es tur darīju, ko varēju, līdz beidzotpēc gada krāšanu un taupīšanu mums izdevās sakārtot dzīvokļa apakšējo daļu, proti, lielu istabu un virtuvi, lai varētu tur dzīvot, jo mums vairs nebija kur dzīvot un mums bija jāpārcēlas kaut kur, bet mūsu laime ilga neilgi – pēc lietusgāzēm jumts pārplīsa un viss mūsu darbs palika burtiski zem ūdens. Tagad mēs dzīvojam mazā istabiņā šajā dzīvoklī, mēs to apklājām ar plēvi un kaut kā mēģinām atgūties. Es tagad strādāju pa 10–12 stundas, lai spētu salabot šo dzīvokli, bet diemžēl man jau sāk trūkt spēku, un tāpēc es vēršos pie labiem cilvēkiem ar lūgumu palīdzēt, un mūsu ģimenes vārdā es gribētu pateikties par jebkādu palīdzību