Labdien, mani sauc Asandulesei Ana-Maria, un man ir 32 gadi. Mana stāsts sākas 7 gadu vecumā, un kopš tā laika mana visa dzīve ir mainījusies.

Kad pabeidzu 1. klasi, sāku pamanīt, ka zaudēju kustīgumu labajā kājā un tā sāka izliekties uz iekšu. Vecāki, redzot, ka stāvoklis pasliktinās, mēs pārcēlāmies uz Konstancu, jo bijām no Vaslui, un ārsts man noteica diagnozi – spastiska tetraparēze, tāpēc pabeidzu 2. klasi un sāku pirmo operāciju labajā kājā, ārsts pamanīja, ka arī kreisā kāja sāka izliekties tāpat kā labā, tāpēc operēja arī kreiso, līdz 5. klasei man veica operācijas kājās, kopumā 13 operācijas. Šo gadu laikā slimība pasliktinājās, un es sāku zaudēt kustīgumu labajā rokā, un, tā kā man kā skolniecei tas bija nepieciešams, es sāku mācīties rakstīt ar kreiso roku. Kad ārsts redzēja, ka slimība izplatās, viņš nosūtīja mani uz Bukaresti, uz Obregia slimnīcu. Tur es satiku ārsti, brīnišķīgu sievieti, par kuru varu teikt, ka viņa mani izglāba. Pēc daudzām izmeklēšanām viņa man teica, ka patiesībā es ciešu no vispārējās muskuļu distonijas DYT1, kas ir reta slimība.

Tā kā viņai bija arvien vairāk konferenču ārzemēs, viņa nosūtīja mani uz Vāciju, uz Minheni, lai redzētu, ko var darīt, jo līdz 8. klasei slimība bija pasliktinājusies tik ļoti, ka man arvien grūtāk bija iet, rakstīt, ēst un tikt galā pati. Mums bija grūti, jo dzīvojām īrētā dzīvoklī, tēvs mūs pameta, kad mums bija visgrūtāk, tāpēc mamma palika viena ar diviem bērniem, no kuriem viens bija slims un par kuru viņai bija jārūpējas, jo slimība mani bija nogurdinājusi.

Neskatoties uz grūtībām, es nepadodos, cīnījos, turpināju iet uz skolu, biju teicamniece, un skolas direktore kopā ar vienas skolotājas vīru bija Dieva sūtīti eņģeļi, lai man palīdzētu; viņi nolēma iesaistīties, lai palīdzētu man izveseļoties, tāpēc sāka kampaņas manā labā, lai savāktu naudu, lai es varētu nokļūt Vācijā, un ar viņu un Dieva palīdzību es tur nokļuvu.

16 gadu vecumā man veica smadzeņu operāciju un implantēja Medronic DBS ierīci, kurai ir implanti ar elektrodiem smadzenēs, pie kuriem ir pievienoti vadi, kas savieno ar bateriju, lai sūtītu impulsus nervu centriem, lai es varētu kustēties, atbrīvoties no spazmām un spētu iet. Pēc tik daudziem moku gadiem es biju laimīga, mana dzīve mainījās, es varēju tikt galā pati, pati doties uz vidusskolu, būt par normālu pusaudzi, 4 gadus man gāja labi, bet pēc 4 gadiem baterija izlādējās, un es atkal paliku gultā, bez šī aparāta es vairs neesmu cilvēks, bet ar Dieva palīdzību man izdevās savākt naudu, lai ievietotu jaunu bateriju, kas turējās 10–15 gadus, un es nezinu, kā pagāja gadi, jo šogad tā atkal jāmaina...Ar kāda paziņas starpniecību uzzināju par Memorial slimnīcu Turcijā, kur devos un veicu izmeklējumus, un viņi man teica, ka, kad man būs nepieciešamie līdzekļi operācijai, lai dodos mainīt bateriju, jo šogad tā ir jāmaina steidzami, jo es atkal palikšu gultā un būšu atkarīga no mammas, kura man vienmēr ir bijusi un joprojām ir blakus, un atkal man ir vajadzīga naudas summa, lai to nomainītu, summa, kādas man un manai ģimenei nav, man ir invaliditātes pensija, bet mammai – pavadoņa alga, un šī summa ir 23 tūkstoši eiro, plus citas izmaksas, kas saistītas ar manu atveseļošanos.Es vēlos šogad nokļūt uz operāciju, es vairs nevēlos, lai baterija izlādētos pirms laika, bez šī aparāta ir grūti, jo īpaši tāpēc, ka sāk redzēt, ka baterija izlādējas, man ir bijušas problēmas ar to, un ir brīži, kad staigāšana kļūst grūta, un brīdī, kad baterija izlādējas, parādās muskuļu spazmas un sāpes, un es palieku gultā.

Tas, kas man ir nepieciešams, un es no visas sirds ceru, ka jūs varēsiet man palīdzēt nokļūt uz operāciju! Paldies no visas sirds!!