Sveiki, labi cilvēki! Mans vārds ir Aleksandru, esmu no Rumānijas, man ir 27 gadi, un šobrīd esmu nonācis ļoti grūtā dzīves posmā. Mana draudzene ir stāvoklī, pēc sešiem mēnešiem mums piedzims dēliņš, un man ir nepieciešama jūsu palīdzība.

Pagājušā gada oktobrī es devos strādāt uz Vāciju, jo šeit mums bija ļoti grūti, un es nolēmu doties prom, lai ietaupītu naudu, lai mēs varētu nostāties uz kājām un, ja viss izdosies, nodrošināt sev nākotni. Bet diemžēl tas nebija tik vienkārši, kā es domāju. Es biju atradis darbu apģērbu marķēšanas noliktavā. Es nezināju vācu valodu, tur vācu valoda nebija obligāta. Es piezvanīju, parunāju, un šķita, ka viss ir kārtībā. Cilvēks, ar kuru runāju, bija jauks un saprātīgs, mēs parunājām par visu, man šķita, ka viss ir kārtībā. Viņš arī apmaksāja manu transportu un piedāvāja man 50 eiro nedēļā pārtikai, ko atskaitītu no manas pirmās algas. Man nebija tik daudz naudas, lai varētu tikt galā, tāpēc es biju ļoti laimīgs. Es tur ierados pirmdienas rītā, mani izmitināja kopā ar kolēģiem no Rumānijas, tas bija ideāli, man bija ar ko parunāt, viņi bija mierīgi, saprātīgi un cieņpilni cilvēki. Cilvēks, ar kuru biju runājis, man piezvanīja nākamajā rītā, man bija jāsāk strādāt, pirmā nedēļa bija diezgan laba, es pieradu pie darba, man gāja labi, viņi bija apmierināti ar mani, viņi man pat piedāvāja 50 eiro pārtikai. Pēc divām nedēļām turienes priekšnieki sāka pret mani izturēties slikti, viņi padarīja manu darbu grūtāku, viņi kliedza, viņi man pat nepiedāvāja naudu, vismaz es paliku bez jebkādas naudas, man paveicās, ka mani kolēģi, ar kuriem es dzīvoju dzīvoklī, uzaicināja mani ēst kopā ar viņiem pie galda, un viņi redzēja, ka viņi izturas slikti, es darīju visu iespējamo darbā, lai būtu laimīgs, bet tas bija veltīgi, tā turpinājās mēnesi, līdz viņi nolēma mani izmest un nemaksāja par manu transportu, es paliku uz ielas bez naudas, Es nezināju, ko darīt, man nebija naudas, man nebija ēdiena, nekā, es mēģināju atrast citu vietu, bet bez rezultāta, es pat nezināju, kā runāt vācu valodā, lai varētu tikt galā, Vācijas iestādes man nepalīdzēja ne ar ko, pēc divām dienām uz ielas, ļoti noguris, jo nebiju ne gulējis, ne ēdis, es nolēmu mēģināt atgriezties savā valstī ar vilcienu. Tās bija sliktākās dienas manā dzīvē. Es pametu Frankfurtu, katrā stacijā izkāpu, neviens mani nesaprata, es tulkoju pa tālruni un izskaidroju, kas ar mani noticis, bet nevienam tas neinteresēja, Līdz Minhenai saņēmu divus sodus, pārējie man sodu neuzlika, man paveicās. Minhenē atradu vilcienu uz Austriju, Zalcburgā ieradās muitas policija, un viņi izdarīja ar mani to pašu – uzlika visus sodus un izsēdināja. Tā tas notika, līdz es nokļuvu mājās. Saņēmu vismaz 8 vai 9 sodus, vairs neatceros, jo ceļā pavadīju 4 dienas. Pēc kāda laika sodi sāka pienākt man uz mājām, tie bija kriminālsodi, viņi bija iesūdzējuši mani tiesā. Lūdzu, palīdziet man tos samaksāt, cik vien varat, lai savāktu naudu, tās ir lielas summas, ko es nevaru atļauties, mūsu ģimene nevar mums nekādi palīdzēt, viņi paši tikko tiek galā, es mēģināju atrast risinājumu, lai samaksātu, bet bez rezultāta, mana draudzene ir stāvoklī, viņa nav strādājusi jau 2 mēnešus, tas ir viss, kas man ir, un man nav risinājuma, es uzskatu, ka jums varētu palīdzēt, un nolēmu vērsties pie jums, sodu summa ir apmēram 6000 eiro, man nav, no kurienes tos samaksāt, un, ja es tos nesamaksāšu, viņi atnāks un ieslodzīs mani cietumā, es nevaru atstāt savu bērnu un sievu vienus. Es lūdzu jūsu žēlsirdību. Paldies.