Tas nav tikai dzīvoklis.

Tas ir mana bērnība.

Tā ir mana drošā vieta.

Tā ir pēdējā fiziskā saikne, kas man ir ar vecākiem.

Es zaudēju abus vecākus, kad man bija tikai 11 gadi. Vecumā, kad lielākā daļa bērnu vēl mācās, kā būt drosmīgiem, es mācījos, kā izdzīvot bez diviem cilvēkiem, kuri bija mana visa pasaule. Kopš tā laika šis dzīvoklis ir vienīgā vieta, kurā joprojām jūtu viņu klātbūtni — viņu smiekli sienās, viņu siltums saules gaismā, kas ieplūst pa logiem, viņu mīlestība katrā stūrī.

Laiks gan nav bijis žēlīgs pret dzīvokli. Tagad tam ir nepieciešami steidzami remontdarbi. Sienas ir bojātas, daļa no tām vairs nav drošas, un es viena to nevaru atjaunot. Katra plaisa liekas kā vēl viens gabals no manas pagātnes, kas lēnām izgaist.

Es nelūdzu par greznību.

Es lūdzu palīdzību, lai saglabātu atmiņas.

Lai salabotu telpu, kas mani audzināja.

Lai saglabātu vienīgo vietu, kur joprojām jūtos tuvu saviem vecākiem.

Jebkurš ieguldījums, neatkarīgi no tā, cik neliels tas ir, nozīmē vairāk, nekā jūs varat iedomāties. Jūs ne tikai palīdzat renovēt dzīvokli — jūs palīdzat man saglabāt savu bērnību, savu vēsturi un pēdējo gabaliņu no manas ģimenes, kas man ir palicis.

Ja jūs varat ziedot, dalīties vai vienkārši sūtīt atbalstu, es būšu jums mūžīgi pateicīga.

No visas sirds pateicos. 💛