Sveiki visiem, mani sauc Emanuela, man ir 42 gadi, esmu no Boloņas, esmu mamma... sieviete... sieva un līdz nesenai pagātnei arī mazā uzņēmēja.

⏳️🌬⌛️🌬🌬⌛️🌬⌛️🌬⌛️🌬⌛️🌬⌛️🌬⌛️🌬⏳️

Es vēlos ar jums dalīties ar stāstu par MANU CĪŅU un milzīgajām grūtībām, ar kurām saskaramies es un mana ģimene.

Šī ir cīņa, ko es nekad nebūtu iedomājusies, ka man būs jāizcīna, bet lūk, esmu šeit...

Tik daudz...

Ļoti daudz emociju (daudzas no tām man pilnīgi nezināmas), ar kurām jāsaskaras katru dienu...

cerība, izmisums, bailes, frustrācija... milzīgā bezpalīdzība, kas atņem spēkus... nenoteiktība...

un tad ir vēl tās:

Apņēmība

Ironija

Izturība... mans cīnītāja gars...

Es daudz smejos un vienmēr jokoju... šī mana daļa ir palikusi neskarta...

......Jo ES dzīvi mīlu bezgalīgi...

...un man ir 1000 lielisku iemeslu, lai turpinātu to mīlēt, neskatoties uz slimību...

Esmu neizmērojami laimīga un pateicīga, ka man blakus ir brīnišķīgs vīrs, apbrīnojams vīrietis ar 1000 talantiem, stabils un jautrs, kurš man katru brīdi sniedz mīlestību un drošību... un divi brīnišķīgi bērni, kuri šajā karā ir īsti varoņi...

Nedaudz pirms Ziemassvētkiem 2022. gadā

es sāku just, ka kaut kas nav kārtībā. Domāju, ka tas ir tikai stresa periods, bet pēc nedēļām ilgas trauksmes un neskaitāmiem izmeklējumiem janvāra beigās mēs saņēmām diagnozi – krūts vēzis un limfmezglu vēzis.

Gaidot PET izmeklējuma rezultātus, kas atklāja,

ka vēža šūnas bija izplatījušās visā ķermenī, ar metastāzēm kaulos, krūšu kaulā, iegurnī un pat...

Šī ziņa pārvērta jau tāpat satriecošo diagnozi par neizbēgamu murgu, kas pielika punktu sapņiem un plāniem, nodomiem un cerībām...

Mūsu dzīve vienā mirklī mainījās uz visiem laikiem

2023. gada 14. februārī es sāku pirmās līnijas ķīmijterapiju, kas tika kombinēta ar monoklonālajiem antivielu preparātiem un citiem pret kauliem vērstiem ķīmijterapijas medikamentiem.

Kaulu metastāzes prasa gadiem ilgu ārstēšanu, nezinot, cik ilgi tieši, kā arī to, kā reaģēs mans ķermenis, nemaz nerunājot par to, vai ārstēšana būs efektīva un par cik tā varēs pagarināt manu dzīvi...

Diemžēl man nācās pamest darbu un slēgt veikalu, kuru biju vadījusi vairāk nekā 12 gadus... Es vienmēr biju strādājusi par frizieri, un, gūstot zināmu personīgo un finansiālo gandarījumu, es savā darbā ieguldīju visu sevi, un, kas zina, varbūt es varētu "izaugt" vēl vairāk...

... bet jau pēc otrās infūzijas man parādījās viena no daudzajām ķīmijterapijas blakusparādībām, proti, perifērā neiropātija, kas izraisa jutīguma izmaiņas, tirpšanu un sajūtu, it kā rokas un kājas durtu ar adatiņām.

Šī blakusparādība var būt gan viegla, gan ļoti spēcīga, un to nevar kontrolēt.

<<Ardievas, rokas, ardievas, darbs... ardievas, droši ienākumi;>>

Manam vīram nācās atkāpties no darba, jo uzņēmums, kurā viņš strādāja 8 gadus bez nevienas kavēšanās vai nolaidības, nepiešķīra viņam iespēju strādāt no mājām.

10 stundas viena pati ar diviem bērniem un tukšums apkārt vairs nebija saderīgi ar mūsu jauno dzīvi.

Tā nu mūsu uzkrājumi, kurus mēs ar grūtībām bijām atlicinājuši 100 projektiem, ko plānojām pēc pensionēšanās, un lai nodrošinātu “drošības spilvenu” bērniem, pamazām izsīka...

Mēs sabruka kopā ar visu pārējo.

Vienu pēc otra: konti mīnusā, māja pārdošanā, mašīna pārdošanā. Mēs pārdevām visu, ko varēja pārvērst naudā.

Pārdevām.

Izpārdevuši.

Lai izdzīvotu.

Lai paliktu virs ūdens jūrā, kas mūs noslīcina.

Priekšmeti? Tikai lietas, taisnība...

Bet, kad tās ir daļas no tevis, tās sāp.

Tu tos atlaid ar aizsmakumu rīklē. Un sev saki, ka tie nav svarīgi. Bet, pie velna, tie bija svarīgi."

Tagad gan mēs vieni vairs nespējam tikt galā pat ar ikdienas dzīvi...

Nav jāpiemin, ka ķīmijterapija ir nogurdinoša visiem, ne tikai man; tā ir neparedzama un ietekmē visas ģimenes emocionālo gaisotni, fiziskais izskats mainās radikāli, tāpat kā spēja tikt galā ar ikdienas dzīvi, dažos brīžos parādās blakusparādības, kas padara neiespējamu rūpēties par bērniem un pat par sevi... bet, ja tavs vīrs ir ātrāks par negaidīto un viņa skaidrība un stingrība atkal tevi glābj un kompensē, tad varbūt tieši vēzis varētu baidīties no MŪS... no 10 gadiem, kas bijuši pilni ar prieku, bet arī ar daudzām sāpēm un zaudējumiem... bet mēs esam stipri, kopā, ar stingru brīvību, kas balstās uz spontānumu un vēlmi vienmēr atklāt kaut ko jaunu par sevi, par pasauli, un spēt smieties, runāt un skatīties uz pasauli ar otra un citu acīm...

ja, tāpat kā es, tu nekad neesi lūgusi palīdzību, ir grūti pieņemt, ka neesi neatkarīga, kā sieviete, kā darbiniece, kā mamma...

Bet, ja palīdzība tev pienāk kā glāsts uz sirds... tu šo palīdzību pārvērš par skābekli un sapratni... un kopā dienu no dienas atrodam spēju pielāgoties, dažreiz pat pārsteidzoties, ka dažas lietas šķiet vienkāršas... dažreiz traģikomiskas un sirreālas; mēs nekad nepārstājam smieties un smaidīt viens otram, un es to mīlu...

Tā ir tīra emocija ik reizi, kad man gadās uz viņu paskatīties jebkurā brīdī, kamēr mēs esam virtuvē, mazgājot traukus, liftā, iepērkoties...

Es skatos uz viņu un redzu sevi laimīgu...

Laimīga un neizmērojami laimīga, ka varu izjust tik skaistu un "tīru" sajūtu.

❤️Kad man vajag enerģiju, mana ģimene ir avots, no kura es to smeļos... ❤️

💔😢Bet ir viena doma, ko mana sāpinātā sirds nespēj izturēt, tā sabirst, un man šķiet, ka es zaudēju prātu vien no domas, ka nevarēšu redzēt, kā viņi aug. Domāt par to sāpi, ko izjutīs mani bērni, paliekot bez mammas, ir nepanesams...

Redzēt viņu smaidus, klausīties viņu smiekliem un just viņu rokas ap mani dod man spēku turpināt. Doma, ka nevarēšu būt klāt viņu dzīves svarīgajos brīžos – dzimšanas dienās, panākumos (vai neveiksmēs!) skolā, pirmajās mīlestībās, viņu sasniegumos – man liek aizturēt elpu. Nespēja viņus vadīt un atbalstīt, kamēr viņi aug, ir atņemt viņiem „bērna dzīvi”, un tā ir sāpīgākā doma, ko es nesu savā sirdī.😢💔

Medicīniskās un ekonomiskās grūtības ir atklājušas arī skumjo realitāti, kas man/mums ir radījusi milzīgas sāpes... vientulību, kas mūs ir pārņēma ar nežēlīgu spēku... daudzi no tiem, kuri bija paziņojuši, ka ir draugi, solot morālo atbalstu un klātbūtni, ātri pazuda.

Mēs atradāmies situācijā, kurā šo cīņu nācās izcīnīt vieniem pašiem, bez atbalsta, kas mums tik ļoti bija nepieciešams.

Bija satriecoši atklāt, cik ļoti vēzis var izolēt ne tikai fiziski, bet arī sociāli.

Tagad es no sirds lūdzu jūs apsvērt ziedojumu, lai palīdzētu man un manai ģimenei šajā tik grūtajā brīdī.

Pat neliela summa var izdarīt lielu atšķirību.

Ja nevarat ziedot, lūdzu, DALIES ar manu stāstu ar saviem draugiem un ģimeni.

Jūsu atbalsts mums nozīmē visu.

Paldies, ka veltījāt laiku, lai izlasītu manu stāstu. Jūsu dāsnums un atbalsts ir neatsverams un tiek novērtēts vairāk, nekā vārdos var izteikt.

Es jūs informēšu par saviem panākumiem un par to, kā jūsu ieguldījums palīdz mums pārvarēt šo izaicinājumu.

💚Emanuela {Mamy}

❤️ Alberto {Papi}

💜Anouck {Nana}

🧡Orlando {Bibi}