Es esmu Vlads, students, kurš dzīvo viens pats citā valstī un cenšas veidot savu nākotni, vienlaikus cenšoties piepildīt sapni, kas aizsākās, pirms vēl varēju staigāt.

Kad biju mazs, manam tēvam bija 3. sērijas BMW. Es neatceros automašīnas detaļas, bet es atceros, kāda bija sajūta, atrodoties tās tuvumā. Tai bija tāda klātbūtne - kaut kas tāds, kas manī kaut ko dziļi iedvesmoja, pat man esot mazam bērnam. Kādu dienu viņam nācās to pārdot. Es līdz galam nesapratu, kāpēc, bet atceros skumjas. Kaut kas tajā dienā palika ar mani. Es sev apsolīju:

"Kādu dienu man būs sava 3. sērija".

Gadi pagāja, un šī dzirksts nekad neizdzisa. Automobilis, kas iededza kaut ko manī, kļuva par manu sapni. Un, kad beidzot ieguvu autovadītāja apliecību, es sāku krāt - eiro pēc eiro -, lai šo sapni īstenotu. Ne jau jaunam auto. Ne priekšnesumiem. Bet BMW E92 - automobilim, kas man nozīmē visu. Automašīnai, kas simbolizē saikni, kāda man bija ar tēti, un solījumu, ko es sev devu bērnībā.

Taču šis sapnis vairs nav tikai mans.

Man ir brālītis, kurš ir 10 gadus jaunāks par mani. Viņš uzauga, vērojot, kā es esmu apsēsts ar automašīnām - gluži tāpat kā es savulaik vēroju mūsu tēti. Es viņam nodevu savu mīlestību pret E92. Tagad mēs visu laiku par to runājam. Mēs sapņojam par kopīgu braukšanu ar to. Sēdēt tajā. Dzirdēt dzinēja rūkoņu. Tikai doma par to, ka kādu dienu varētu viņu ar to uzņemt...

Tas ir sapnis sapnī.

Bet dzīve to nav padarījusi viegli īstenojamu.

Es aizbraucu uz universitāti, viena, tālu no ģimenes. Es ņēmu darbu, lai sevi uzturētu, cenšoties ietaupīt automašīnai, samaksāt īri un tikt līdzi mācībām. Es strādāju tik smagi, ka pārguru. Man neizdevās pabeigt gadu. Man nācās pamest darbu. Tagad es atkārtoju to pašu gadu, maksājot par īri un mācībām ar to mazumiņu, ko nopelnu. Esmu izmēģinājusi visu iespējamo, lai īstenotu šo sapni pati.

Bet es nevaru to paveikt viena.

Tāpēc es esmu šeit un lūdzu jūsu palīdzību.

Es cenšos savākt 15 000 eiro, lai iegādātos savu pirmo automašīnu - automašīnu, par kuru esmu sapņojis vairāk nekā desmit gadus. Ne par greznību. Ne ātruma dēļ. Bet par to, ko tā man nozīmē, un par saikni, ko tā veido starp diviem brāļiem, kuri tic kaut kam lielākam par sevi.

Ja jums kādreiz ir bijis sapnis, kas šķitis nesasniedzams...

Ja jums kādreiz ir nācies turēties pie kaut kā grūtos laikos...

Ja esi kādreiz vēlējies pierādīt, ka sapņi var izdzīvot pat tad, kad viss pārējais sabrūk...

Tad jūs saprotat, kāpēc tas ir svarīgi.

Pat tikai dalīšanās, labs vārds vai neliels ziedojums tuvina mani kaut kam, ko esmu nēsājis savā sirdī kopš bērnības, kad sēdēju aizmugurējā sēdeklī, skatoties pa logu un vērojot, kā mans tēvs brauc ar šo veco 3. sērijas automašīnu.

Patiesi paldies - no manis un no mazā brāļa, kurš joprojām gaida šo pirmo braucienu.

No visas sirds,

Vlads