Moooonia, Monika pamosties! Celies augšā! Tu esi gulējusi pietiekami ilgi. Pietiek! Atgriezies pie mums!

Kopā mēs varam sasniegt vairāk!

Palīdzēsim Monikai izkļūt no gūsta, palīdzēsim viņai atkal izveseļoties.

Mūsu mīļotā un vienīgā meita Monika parastā darba dienā 2024. gada 9. oktobra rītā. viņa laimīga devās uz darbu.

Viņa bija ļoti laimīga, ka pēc mākslas akadēmijas beigšanas ir ieguvusi darbu savā profesijā.

Taču līdz darbam viņai nebija jānonāk, jo viņas dzīves kartē bija iezīmējies pagrieziena punkts - traģisks ceļu satiksmes negadījums - jeb divi vienā.

Vienu brīdi viņu neapdomīgi notrieca no meža uz ceļa izskrējies vairāk nekā 200 kilogramus smags briedis, bet pēc sekundes daļas viņu uz galvas notrieca pretējā virzienā braucošs ātrgaitas automobilis.

Monikas sirds pārstāja pukstēt. Viņa bija iesprostota automašīnā, bezsamaņā un bez dzīvības pazīmēm. Ugunsdzēsējiem un mediķiem, kas ieradās notikuma vietā, pēc vairāku minūšu ilgas un varonīgas reanimācijas izdevās atjaunot asinsriti. Viņi nespēja noticēt notikušajam brīnumam.

Viņuprāt, cietušie ar šādām traumām ir uz visiem laikiem pazuduši negadījuma vietā.

After being transported by LPR helicopter to the University Hospital in Opole, Monika underwent a series of complex operations, including stabilisation of her crushed right hip, a broken leg and, above all, a life-saving neurosurgical operation, because, as the doctor told us at the first contact in the intensive care unit, Monika's head was almost torn off. Viņai bija lauzti kakla skriemeļi no C0 līdz C3, abi pakauša skriemeļi ar nobīdi uz iekšu, sašķeltas muguras smadzenes, daudzas hematomas, arī miega artērijā, hipofīzes rajonā (...). Viņas smadzenes vairākas minūtes bija bijušas hipoksiskas. Pēc ārstu teiktā, vislabākajā stāvoklī bija tikai tā smadzeņu daļa, kas atbild par elpošanu. Pastāvēja pamatotas bažas par to, vai Monika pārdzīvos nakti pēc operācijas un vai smagi bojātās muguras smadzenes spēs ilgāku laiku uzturēt viņas dzīvības funkcijas. Spriedums bija tāds, ka, pat ja viņa izdzīvotu, viņa nespētu kustināt ne roku, ne kāju, viņai vairs nebūtu nekāda kontakta, jo ievērojama smadzeņu daļa - frontālā, parietālā, temporālā un pakauša daiva (...) - ilgstošās hipoksijas rezultātā bija mirusi.

Monika izdzīvoja un ir dzīva. Tas ir brīnums. Kopš šī traģiskā negadījuma ir pagājušas sešas nedēļas. Mūsu meita, novājināta pēc smagas ortopēdiskās operācijas, ir uzvarējusi daudzas cīņas. Viņa divreiz ir atvairījusi pneimoniju, divreiz uzvarējusi konjunktivītu un citas septiskās baktērijas, kas mēģināja viņu mums atņemt.

Kopš 2024. gada 9. oktobra mēs katru dienu esam bijuši kopā ar viņu. Mēs katru dienu nobraucam 300 kilometrus no mājām līdz slimnīcai un atpakaļ, lai runātu ar Moniju, dziedātu viņai, atskaņotu mūziku, masētu viņas seju, glāstītu viņas trauslās rokas, plaukstas un kājas, stimulētu visas viņas maņas un receptorus, rosinātu viņas aktivitāti, vēlmi atgriezties mūsu pasaulē. Ārsti pieslēgtajos monitoros pamana, ka mūsu vizīšu laikā viņas dzīvības aktivitāte ievērojami palielinās. Tas dod mums cerību un spēku rīkoties.

Mums ir pirmie panākumi. Paši ārsti nedēļu neticīgi skatījās uz Moniku. Monika atver acis, reaģē uz dienas un nakts laiku, reaģē uz gaismu, ir sākusi raustīt acis, sākusi kustināt muti, taisīt savas neatkārtojamās sejas, nedaudz pagriež galvu no vienas puses uz otru, ļoti spēcīgi reaģē uz visniecīgāko pieskārienu, saliecot abas kājas ceļgalos, var neviļus saspiest roku (...), un vēl pavisam nesen viņai nevajadzēja izdzīvot, viņai nevajadzēja pat acis raustīt.

Mēs cenšamies ļaut Monikai piedalīties atmodas programmā pieaugušajiem, kas atrodas smadzeņu komā, jo Monika, par kuru mēs vēl neesam runājuši, ir pieaugusi, skaista 29 gadus veca sieviete, kaunpilna jaunava, kas nesen bija gatava dibināt savu ģimeni.

Mēs sazināmies ar vairākām ārstniecības iestādēm un slimnīcu nodaļām, kas piedāvā šāda veida ārstēšanu pacientiem komā un īsteno 12 mēnešu programmas. Tās ir, piemēram: "Budzik dla Dorosłych" Varšavā, "Rehstab" Limanovā, slimnīca Čenstohovā, Jastržēbī Zdrojā, Bžegā vai "Repty" Tarnovskas Goros (...).

Diemžēl visur rindā uz uzņemšanu jāgaida līdz pat 12 mēnešiem, katrā vietā Monikas priekšā gaida 2,3 līdz 8 cilvēki. Gada beigās katrā iestādē trūkst Nacionālā veselības fonda līdzekļu, lai subsidētu ārstēšanu, un jauni lēmumi par limitiem tiks pieņemti tikai 2025. gada sākumā. Taču Monikai katra kavēšanās diena profesionālajā rehabilitācijā nozīmē mazāku iespēju atgriezties apzinīgu, saprātīgi labā formā esošu un veselu cilvēku pasaulē.

Privāta rehabilitācijas nometne Monikai ar profesionālu medicīnisko aprūpi, ko nodrošina ikdienas ārstu komanda, neirorehabilitācija, neiroloģija, mūzikas terapija, hidroterapija u. c., maksā aptuveni 15 000 zlotu par divu nedēļu uzturēšanos centrā. Mēneša izmaksas, apmeklējot privātu rehabilitācijas programmu, piemēram, tādu, kādu piedāvā Budzik Varšavā, ir aptuveni PLN 35 000 mēnesī. Diemžēl mēs to nevaram atļauties. Mēs domājam, ka reti kurš var atļauties šādus izdevumus, pat ja tas ir tik svarīgs dzīves mērķis.

Es, Monikas mamma, jau esmu atteikusies no darba, lai būtu Monikai blakus un atbalstītu viņas dziedināšanas procesu. Situācijā, kādā mēs esam, es nevarētu veltīt sevi savam darbam. Pašlaik nervu sabrukuma dēļ man ir slimības pabalsts, bet pēc dažiem mēnešiem es izlietošu slimības lapu (...). Monikas tēvs strādā nelielā privātā autoservisā, un viņa ienākumu pašreizējā situācijā pietiek honorāriem, benzīnam ikdienas braucieniem uz Monikas dzīvokli un atpakaļ un pieticīgai pārtikai.

Monika ir strādājusi, tāpēc pagaidām viņai ir uzkrāta slimības nauda, bet viņa pati to nevar izmantot, viņa nevar pati parūpēties par savu labklājību, un mēs, viņas vecāki, pagaidām nevēlamies un nevaram rīkoties ar viņas finanšu līdzekļiem, vismaz līdz brīdim, kad tiesa mūs iecels par viņas likumīgajiem aizbildņiem, un tas prasa laiku (...).

Šajā situācijā mēs vēršamies pie jums, dārgie lasītāji, pēc finansiālas palīdzības, pat ja tā būs vismazākā iespējamā summa, kas palīdzēs Monikai un viņas vecākiem Monikas ārstēšanas pirmajā posmā, t. i., nodrošināt viņas uzturēšanos profesionālā centrā, kas nodarbojas ar personu - atmodinātu pieaugušo smadzeņu komā ārstēšanu, jo Opoles slimnīca, kurā viņa pašlaik atrodas, neredz pamatojumu viņas ārstēšanai intensīvās terapijas nodaļā vai ortopēdijas vai citā slimnīcas nodaļā.

Gadījumā, ja Monika, nedod Dievs, netiks iekļauta nevienā no programmām, jo viņai jāatbilst noteiktiem medicīniskiem kritērijiem, vai arī, ja viņa pabeigs šādu 12 mēnešu programmu un būs iespējams atgriezties mājās, mēs izmantosim savāktos līdzekļus, lai pielāgotu viņas dzīvesvietu ikdienas funkcionēšanai un rehabilitācijai un nodrošinātu profesionālu aprūpi.

Jau iepriekš liels paldies par jebkādu palīdzību mūsu un jo īpaši Monikas vārdā!