Moooonia, Monika, pamodies! Celies! Tu esi gulējusi pietiekami ilgi. Tagad pietiek! Nāc atpakaļ pie mums!

Kopā mēs varam sasniegt vairāk!

Palīdzēsim Monikai izkļūt no gūsta, palīdzēsim viņai atgūt veselību.

Mūsu mīļā un vienīgā meita Monika kādā parastā darba dienā 2024. gada 9. oktobra rītā priecīgi devās uz darbu. 

Viņa bija ļoti laimīga, ka pēc Mākslas akadēmijas beigšanas bija ieguvusi darbu savā profesijā.

Taču viņa netika līdz darbam, jo viņas dzīves ceļā parādījās pagrieziena punkts – traģisks satiksmes negadījums – vai pat divi vienā.  

Vienā mirklī viņu uzbrauca trakulīgs briežs, kas ar vairāk nekā 200 kilogramu smagumu izskrēja no meža uz ceļa, un sekundi vēlāk viņa saņēma nāvējošu frontālu triecienu no trakojoša transportlīdzekļa, kas brauca pretējā virzienā.

Monikas sirds apstājās. Viņa bija iesprūst automašīnā, bezsamaņā un bez jebkādām dzīvības pazīmēm. Ugunsdzēsējiem un medicīnas komandai, kas ieradās negadījuma vietā, pēc vairāku minūšu varonīgas reanimācijas izdevās atjaunot asinsriti. Viņi paši nevarēja noticēt notikušajam brīnumam.

Pēc viņu domām, cietušie ar šādiem ievainojumiem negadījuma vietā parasti tiek uzskatīti par bezcerīgiem.

Pēc pārvešanas ar LPR helikopteru uz Opole Universitātes slimnīcu Monikai tika veikta virkne sarežģītu operāciju, tostarp saspiestā labā gūžas stabilizēšana, lūzuma kājā un, galvenais, dzīvības glābjoša neiroķirurģiska operācija, jo, kā ārsts mums teica pirmajā saskarsmē intensīvās terapijas nodaļā, Monikai gandrīz tika norāva galvu. Viņai bija lūzti kakla skriemeļi no C0 līdz C3, abas pakauša kondilās ar iekšējo nobīdi, pārrauts muguras smadzeņu kanāls, daudzi hematomi, arī karotīdā, hipofīzes apvidū (...). Viņas smadzenes vairākas minūtes bija bijušas hipoksiskā stāvoklī. Pēc ārstu domām, labākajā stāvoklī bija tikai tā smadzeņu daļa, kas atbild par elpošanu. Bija pamatotas bažas, vai Monika izdzīvos nakti pēc operācijas, vai smagi bojātais mugurkauls spēs ilgākā laika posmā uzturēt viņas dzīvības funkcijas. Diagnoze bija šāda: pat ja viņa izdzīvotu, viņa nespētu kustēt ne rokas, ne kājas, viņai vairs nebūtu kontakta ar apkārtējo pasauli, jo ievērojama daļa viņas smadzeņu – frontālā, parietālā, temporālā un pakauša daļa (...) – bija atmirusi ilgstošas hipoksijas dēļ. 

Monika izdzīvoja un ir dzīva. Tas ir brīnums. Kopš šī traģiskā negadījuma ir pagājušas 6 nedēļas. Mūsu meita, novājināta smagas ortopēdiskas operācijas dēļ, ir uzvarējusi daudzas cīņas. Viņa divreiz ir pārvarējusi plaušu karsoni, divreiz konjunktivītu un uzvarējusi citas septiskas baktērijas, kas gribēja viņu mums atņemt. 

Kopš 2024. gada 9. oktobra mēs katru dienu esam pie viņas. Katru dienu mēs nobraucam 300 kilometrus no mūsu dzīvesvietas līdz slimnīcai un atpakaļ, lai parunātos ar Moniju, viņai dziedātu, spēlētu mūziku, masētu viņas seju, glāstītu viņas trauslās rokas, glāstīt viņas rokas un kājas, stimulēt visus viņas maņas un receptorus, rosināt viņas aktivitāti, viņas vēlmi atgriezties mūsu pasaulē. Ārsti uz pievienotajiem monitoriem konstatē, ka viņas dzīvības rādītāji mūsu apmeklējumu laikā ievērojami paaugstinās. Tas mums dod cerību un spēku rīkoties.

Mums ir pirmie panākumi. Ārsti paši nedēļu ilgi skatījās uz Moniku ar neticību. Monika atver acis, reaģē uz dienas un nakts laiku, reaģē uz gaismu, ir sākusi kustēt acis, ir sākusi kustēt muti, veidot savas unikālās sejas izteiksmes, viegli pagriež galvu no vienas puses uz otru, ļoti spēcīgi reaģē uz vismazāko pieskārienu, saliecot abas kājas ceļos, var neapzināti saspiest plaukstas (...) un vēl ne tik sen viņai nebija paredzēts izdzīvot, viņai pat acs nepamirkšķināja.

Mēs cenšamies, lai Monika piedalītos pieaugušo atmodināšanas programmā, atrodoties cerebrālajā komā, jo Monika, par kuru mēs līdz šim vēl neesam runājuši, ir pieaugusi, skaista 29 gadus veca sieviete, kautrīga jaunava, kura nesen bija gatava dibināt savu ģimeni.

Mums ir kontakti ar virkni veselības aprūpes iestāžu un slimnīcu nodaļu, kas piedāvā šāda veida ārstēšanu komā esošiem pacientiem un īsteno 12 mēnešu programmas. Tās ir, piemēram: „Budzik dla Dorosłych” Varšavā, „Rehstab” Limanovā, slimnīca Čestohovā, Jastrzębie Zdrój, Brzegā vai „Repty” Tarnowskie Góry (...).

Diemžēl visur jāgaida rindā līdz pat 12 mēnešiem, lai tiktu uzņemts, un katrā vietā pirms Monikas gaida 2,3 līdz 8 cilvēki. Gada beigās visām iestādēm trūkst līdzekļu no Valsts veselības fonda, lai subsidētu ārstēšanu, un jauni lēmumi par limitēšanu tiks pieņemti tikai 2025. gada sākumā. Tomēr Monikai katra diena, kas kavē profesionālo rehabilitāciju, nozīmē mazākas izredzes atgriezties apzinātu, samērā veselu un veselīgu cilvēku pasaulē.

Privāta rehabilitācijas nometne Monikai ar profesionālu medicīnisko aprūpi, ko nodrošina ikdienas ārstu komanda, neiro-rehabilitāciju, neiroloģiju, mūzikas terapiju, hidroterapiju utt., izmaksā apmēram 15 000 PLN par divu nedēļu uzturēšanos centrā. Mēneša izmaksas par dalību privātā rehabilitācijas programmā, kādu, piemēram, piedāvā „Budzik” Varšavā, ir aptuveni 35 000 PLN mēnesī. Diemžēl mēs to nevaram atļauties. Mēs domājam, ka gandrīz neviens nevar atļauties šādas izmaksas, pat ja runa ir par tik svarīgu dzīves mērķi.

Es, Monikas māte, jau esmu pametusi darbu, lai būtu Monikai blakus un atbalstītu viņas atveseļošanās procesu. Situācijā, kurā atrodamies, es nespētu veltīt sevi darbam. Pašlaik es saņemu slimības pabalstu nervu sabrukuma dēļ, bet pēc pāris mēnešiem man beigsies slimības laiks (...). Monikas tēvs strādā nelielā privātā auto darbnīcā, un viņa ienākumi pašreizējā situācijā pietiek, lai segtu maksas, degvielu ikdienas braucieniem uz un no Monikas dzīvokļa, kā arī pieticīgus pārtikas izdevumus.  

Monika ir strādājusi, tāpēc viņai pagaidām ir uzkrāts slimības pabalsts, bet viņa to nevar izmantot pati, viņa nevar pati rūpēties par savu labklājību, un mēs, viņas vecāki, pašlaik nevēlamies un nevaram rīkoties ar viņas finanšu līdzekļiem, vismaz tikmēr, kamēr tiesa mūs iecels par viņas likumīgajiem aizbildņiem, un tas aizņems laiku (...).

Šajā situācijā mēs vēršamies pie jums, dārgie lasītāji, lūdzot finansiālu palīdzību, pat ja tā būs visniecīgākā summa, kas palīdzēs Monikai un viņas vecākiem Monikas ārstēšanas sākuma posmā, t.i., nodrošināt viņas uzturēšanos profesionālā centrā, kas specializējas - pieaugušo atmodināšanai no cerebrālās komas, jo Opole slimnīca, kurā viņa pašlaik atrodas, neredz pamatojumu viņas ārstēšanai intensīvās terapijas nodaļā, ortopēdijā vai citā slimnīcas nodaļā.

Gadījumā, ja Monika, Dievs pasargi, netiks iekļauta nevienā no programmām, jo viņai ir jāatbilst noteiktiem medicīniskajiem kritērijiem, vai ja viņa pabeigs šādu 12 mēnešu programmu un viņai būs iespēja atgriezties mājās, mēs izmantosim savāktos līdzekļus, lai pielāgotu viņas dzīvesvietu ikdienas vajadzībām un rehabilitācijai, kā arī nodrošinātu profesionālu aprūpi. 

Sirsnīgs paldies jau iepriekš par jebkādu palīdzību – mūsu vārdā un jo īpaši Monikas vārdā!