Sveiki.

Mani sauc Santiago, man ir 21 gads un pašlaik dzīvoju Florencē. Mans sapnis ir kļūt par ārstu, un arī šogad esmu nolēmis izmēģināt savus spēkus, lai nokārtotu medicīnas iestājeksāmenu.

Es katru dienu ar lielu centību mācos, vienlaikus strādājot nepilna laika darbu, lai nodrošinātu sev iztiku, jo diemžēl esmu uzaudzis ļoti pieticīgā ģimenē, kuras finansiālā situācija pamazām pasliktinās, vai drīzāk, mēs jau esam sasnieguši dibenu. Tagad man ir jāstrādā, lai gan es gribētu jau sākt studēt, bet šogad esmu ņēmis sabatiku, lai varētu atļauties apģērbu vai vienkārši izklaides. Ticiet man, ir grūti tam noticēt, bet manā mājā ir patiešām grūti lūgt pat tikai 5 eiro. Nauda ir ierobežota, mums ir trīs bērni, tēvs strādā par strādnieku, un mamma strādā par apkopēju, kuras stundas alga nesasniedz pat 8 eiro. Šāda ir situācija, kādā es dzīvoju jau vairāk nekā 6 gadus, un tā nepārtraukti pasliktinās, jo mūs arī izliek no dzīvokļa (īpašnieks vēlas pārdot dzīvokli un vairs to neizīrēt), un mums ir parādi. Protams, ģimenei bez īpašuma un ar nelieliem ienākumiem pat dzīvokļa īre Florencē un tās apkārtnē ir neiedomājama, jo īres cenas ir milzīgas. Ļoti drīz (gadu laikā) mums jau būs jāaiziet, un, visticamāk, mēs dzīvosim diezgan tālu no Florences, ja atradīsim dzīvokli 5 cilvēkiem par mums pieņemamu cenu. Tāda ir situācija, un jūs jautāsiet: kā es rīkosies ar medicīnu?

Lai studētu medicīnu, diemžēl man jāaprobežojas ar Florenci. Finanšu apsvērumu dēļ es nevaru cerēt uz citām pilsētām vai prestižākām universitātēm. Bet man tas nav svarīgi. Es gribu kļūt par ārstu, un man pilnīgi vienalga, kur es studēšu. Neatkarīgi no tā, vai Florence ir pieprasīta vai nē, es studēšu šeit, jo tā būs tuvākā universitāte.

Šajā sabatiskajā gadā es strādāju par nepilna laika reklāmas aģentu, kas izrādījās patiešām mazproduktīvs darbs (4 mēnešos nopelnīju kopā 1000 eiro), un par nepilna laika viesmīli/pavāru (to daru joprojām). Es biju iesācējs darba pasaulē, vai drīzāk, joprojām esmu. Kopumā tomēr šie darbiņi ļauj man kaut ko ietaupīt nākamajiem 6 gadiem, bet diemžēl bez vecāku palīdzības es šaubos, vai es nonāks līdz otrajam vai trešajam kursam ar pietiekamiem līdzekļiem, lai varētu atļauties pat tikai nopirkt grāmatas vai kaut kur iziet.

Diemžēl, pat ja man piešķirs stipendiju (ja vispār to piešķirs), problēma būs tā, vai to piešķirs laicīgi, jo patiesībā to vienmēr piešķir ļoti vēlu, turklāt, lai to saglabātu, ir nepieciešami nopelni (augstas atzīmes un centība).

Esmu sapratis, ka, uzsākot studijas medicīnā, būs ļoti grūti izturēt sešus intensīvus gadus bez stabila finansiālā pamata un bez citu palīdzības.

Tomēr tas ir mans sapnis, tā ir vienīgā lieta, ko es gribu darīt, es vienmēr esmu bijis centīgs puisis, jau kopš vidusskolas, un patiesībā es esmu gatavs uzņemties šo ceļu, pat ja man nav naudas un man ir jāatsakās no lielas daļas savas dzīves.

Sapnis paliek sapnis, un es mēģināšu nokārtot medicīnas iestājpārbaudījumu, līdz tikšu uzņemts.

Ar šo ziedojumu vākšanu es vēlētos lūgt jūsu palīdzību, lai segtu studentu dzīves pamatizdevumus (iespējamo īri, ēdienu, transportu, bet galvenokārt mācību materiālus).

Es nemeklēju nekādu greznību, taču vēlētos iespēju ar sirdi un prātu veltīties garam un grūtam ceļam, neuzsverot to, ka palikšu bez graša kabatā, un neuzsverot savus vecākus, kuri, protams, gandrīz nevarēs man palīdzēt.

Es vēlētos, lai man būtu tāda pati iespēja kā daudziem maniem vienaudžiem, lai varētu domāt galvenokārt par studijām.

No savas puses esmu pilnībā gatavs strādāt arī studiju laikā, ja tas būs iespējams (varbūt vasarā), taču, šķiet, medicīna ir ļoti prasīga, turklāt eksāmeni ir ļoti smagi un apmeklējums ir obligāts. Bet es gribu darīt visu iespējamo, lai palīdzētu sev, jo šis ir vienīgais ceļš, ko es vēlos uzsākt.

Kādu dienu es kļūšu par ārstu, un šos 6 gadus (vai 7, ja šogad neizdosies iestāties) es gribu pavadīt pēc iespējas stabilāk.

Esmu izvirzījis mērķi savākt 10 tūkstošus eiro, bet, godīgi sakot, nezinu, kādu summu noteikt, nezinu, cik aptuveni medicīnas studentam būtu nepieciešams, lai varētu atļauties mācību materiālus un vismaz pienācīgu dzīvi šajos 6 gados, kad viņš nestrādā. Fakts ir tāds, ka pat visniecīgākās ziedojums varētu man ļoti palīdzēt, arī tāpēc, ka tādā veidā es varu netieši palīdzēt saviem vecākiem, kuriem noteikti nevajadzēs domāt par mani, un viņi varēs domāt par maniem jaunākajiem brāļiem un māsām.

Mērķis nav greznība, mērķis ir „dzīvot” nākamos gadus, kad es nevarēšu strādāt, lai nodrošinātu sev pienācīgu dzīvi, jo paredzu, ka, ņemot vērā manu situāciju, tas būs ļoti grūti.

Sirsnīgs paldies visiem, kuri nolems palīdzēt man piepildīt šo, kaut arī egoistisko, sapni.

Paldies arī tiem, kas izlasīja līdz galam.

Bieži par to nedomā, bet es ticu, ka daudzi studenti ar ļoti ierobežotām iespējām to saprot: iespēja (atvainojos par atkārtojumiem) studēt nav tik pašsaprotama. Daudzi to uzskata par pašsaprotamu, jo daudziem ir viegli vērsties pie vecākiem, bet reti kurš iedomājas, ko nozīmē neiegūt ģimenes atbalstu un nevarēt piepildīt šo sapni finansiālu ierobežojumu dēļ. Un tas liek domāt: vai patiešām visiem ir iespēja studēt to, ko viņi vēlas?