Mani sauc Tomáš Melzer.

Es esmu parasts cilvēks, strādīgs cilvēks, kurš pirms dažām nedēļām zaudēja darbu.

Taču tā vietā, lai izjustu izmisumu un skumjas, es jūtu, ka šis varētu būt ideāls brīdis, lai beidzot īstenotu savus sen aizmirstos sapņus.

Savus pirmos dzejoļus, stāstus un pasakas es uzrakstīju pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem.

Kopš tā laika esmu pierakstījis idejas grāmatām, filmu scenārijiem un neskaitāmiem stāstiem.

Bet man nekad patiesi nebija iespējas iemūžināt un publicēt savus darbus.

Vairākas reizes es mēģināju — tikai lai manas idejas tiktu nozagtas, paņemtas cilvēkiem, kuri jau bija slaveni.

Es neko nevarēju darīt; neviens man nebūtu ticējis.

Šī rūgtā pieredze daudzus garus gadus atturēja mani no radīšanas.

Bet tagad, redzot to, ko pasaule sauc par „mākslu” un kas šodien ir domāts, lai iedvesmotu cilvēkus, es jūtu, ka mans pienākums ir atgriezties pie tā, ko es daru vislabāk.

Mana iztēle nezinām robežu.

Manas mūzas man ir tikpat reālas kā dzīvi cilvēki, pat ja citi tās neredz.

Es smeljos no bagātīgām dzīves pieredzēm — varbūt pat vairāk nekā vairums.

Mana empātija, dziļums un redzējums sniedzas tālāk par šīs pasaules parasto audumu.

Tāpēc es no visas sirds ilgojos pēc iespējas parādīt jums, ka mana vīzija varētu palīdzēt veidot šo pasauli par labāku un taisnīgāku vietu.

Viss, ko lūdzu, ir iespēja — radīt jums to labāko, kas atrodas manī, dziļi manā dvēselē.

Ar cieņu, pazemību un mīlestību,

Toms