Dārgie draugi un laipnās sirdis,

Mani sauc Marina, un es vēršos pie jums ar dziļu cerību un pateicību.

Mana vecmāmiņa, kurai tagad ir 91 gads, visu savu dzīvi ir veltījusi ģimenei un mierīgajai Šoltas salai Horvātijā.

1970. gados viņa un viņas mīļotais vīrs ar savām rokām sāka celt māju. Viņi sapņoja, ka kādu dienu tur pulcēsies viņu bērni un mazbērni, un tā kļūs par mājvietu, kas piepildīta ar mīlestību un laimi.

Diemžēl dzīve dažkārt veic negaidītus pagriezienus. Mans vectēvs nomira pārāk agri, un, neraugoties uz visiem viņu centieniem, māja, kuras celtniecība tika uzsākta ar tik daudz mīlestības un smaga darba, nekad netika pabeigta. Šodien manas vecmāmiņas lielākais sapnis paliek nemainīgs – redzēt pabeigtu māju un zināt, ka viņas mazbērni kādu dienu tur dzīvos, kā viņa un mans vectēvs vienmēr bija iedomājušies.

Kā viņas mazmeita es vēlos piepildīt viņas sapni un pārsteigt viņu, pabeidzot māju. Es iedomājos brīdi, kad viņa pirmo reizi ienāks savā pabeigtajā mājā – viņas acis iemirdzēsies, un sirds piepildīsies ar mieru un prieku.

Tomēr man nav finansiālo līdzekļu, lai šo sapni īstenotu pati. Tiek lēsts, ka mājas pabeigšanai un mēbelēšanai ir nepieciešami 60 000 eiro, lai to pārvērstu par sapņu mājokli, kādu to bija iecerējuši mani vecvecāki.

Tāpēc es lūdzu jūsu palīdzību. Jebkurš ziedojums, neatkarīgi no tā apjoma, mūs tuvinās šī skaistā mūža sapņa piepildīšanai. Kopā mēs varam atgriezt manu vecmāmiņu laikā, kad valdīja prieks un piepildījās sapņi, un radīt ilgstošu mantojumu nākamajām paaudzēm.

Esmu neizmērojami pateicīga par jebkādu atbalstu, sirsnīgajiem vārdiem un par šīs stāsta dalīšanu. Kopā mēs varam paveikt brīnumu un dāvāt manai vecmāmiņai visdārgāko dāvanu viņas pēdējos dzīves gados – sapņa piepildījumu, ko viņa dalīja ar savu mīļoto vīru.

Paldies no visas sirds,

Marina