Šo iniciatīvu esam uzsākuši es un mans vīrs, lai atbalstītu manu māti viņas mērķī priekšlaicīgi pensionēties veselības pasliktināšanās un vecuma pazīmju dēļ.

Mana māte uzauga komunistiskajā Čehoslovākijā. Valdošā partija ieviesa ierobežojošu sistēmu, kurā kļuva arvien grūtāk iegūt augstāko izglītību un iekļūt labā skolā, ja tu un tava ģimene nepiedalījāties režīma atbalstīšanā. Parastajam cilvēkam bija gandrīz neiespējami darīt to, ko viņš visvairāk vēlējās. Tika uzsvērts arī darbs un pēc iespējas lielāks darba apjoms kā galvenais nacionālās mīlestības izpausmes veids.

Šis stingrais režīms un pieaugošais spiediens uz jauno meiteni piespieda manu mammu 15 gadu vecumā sākt strādāt pilnu slodzi rūpnīcā, vienlaikus pabeidzot arodmācības. 1989. gadā režīms sabruka, un mana mīļā valsts kļuva par demokrātisku valsti, kāda tā ir joprojām, atverot daudziem cilvēkiem iespējas, par kurām viņi iepriekš nebija pat sapņojuši. Daudzi cilvēki pirmo reizi dzīvē sāka ceļot, daži uzsāka augstāko izglītību un ieguva savu sapņu darbu, pat jau vecākā vecumā.

Mana mamma tomēr bija spiesta palikt tieši tur, kur bija, vēl daudzus gadus, lai audzinātu savu mazuli un ietaupītu naudu, lai aizbēgtu no vardarbīgās bērnības mājām.

Tagad, ar 36 gadu ilgu laimīgu laulību, diviem pieaugušiem bērniem un diviem mazbērniem, pensijas vecums strauji tuvojas, dodot viņai iespēju piepildīt cerības un sapņus, kurus viņai iepriekš nebija iespējas īstenot. Mana māte vienmēr ir bijusi ļoti mākslinieciska persona ar daudziem radošiem un laikietilpīgiem hobijiem, tostarp keramiku, koka griešanu un gleznošanu, jo īpaši krūžu un vāžu apgleznošanu. Šis mākslinieciskais talants ir pārmantots viņas abiem bērniem, tāpat kā iztēle un intelekts. Tā kā es un mana māsa uzaugušās pēc komunisma laikiem, mums bija dota lielāka brīvība elpot un plašākas iespējas izpausties, tāpēc abas varējām iegūt augstāko izglītību, abas galu galā kļuvām par skolotājām un nodrošinājām sev un savām ģimenēm drošāku un ērtāku nākotni.

Neskatoties uz to, ka mamma nav zaudējusi savu dzirksti un optimismu, pēdējos gados viņai ir attīstījies artrīts, īpaši rokās, ceļos un kājās, kā arī asinsrites problēmas. 58 gadu vecumā šīs veselības problēmas ir pietiekami smagas, lai padarītu katru dienu un katru stundu pēc darba grūtāku un sāpīgāku, ievērojami samazinot spēju vadīt kvalitatīvu ģimenes dzīvi, taču ne pietiekami smagas, lai ļautu saņemt kādu atvieglojumu, invaliditāti vai uzlabotus darba apstākļus ražošanas darbā.

Arvien pasliktinoties veselības problēmām, tuvu nākotnē artrīts krasi pasliktinātos, padarot viņas sapni par radošā gara izpausmi pēc pensijas vecuma sasniegšanas gandrīz neiespējamu sāpju un samazinātas locītavu kustīguma dēļ.

Tā kā mēs nevaram mainīt to, kas reiz bija un kas bija ārpus mūsu ietekmes, es nevēlētos neko vairāk kā vismaz palīdzēt ar dažiem brīvajiem gadiem, lai nepasliktinātu viņas fiziskās problēmas un ļautu viņai darīt to, ko viņai bija lemts darīt pensijas gados.

Mūsu valstī, lai varētu doties priekšlaicīgā pensijā, ir nepieciešami uzkrājumi vismaz 5 000 eiro apmērā par katru priekšlaicīgās pensijas gadu, lai pieteikums tiktu apstiprināts. Tas nozīmē, ka 2 gadi priekšlaicīgi ir 10 000 eiro, 4 gadi – 20 000 eiro utt. Arī es un mans vīrs krājam naudu, kas nozīmē, ka noteikta daļa no šī mērķa tiek nodrošināta mājās, bet ir nepieciešama palīdzība.

Šis ir aicinājums rīkoties, visiem apvienoties un īstenot šo iniciatīvu, kā arī nezaudēt cerību cilvēci, ka sapņi patiešām var piepildīties.

Pievienotas fotogrāfijas ar vienu no mūsu patversmes kaķiem, ko laipni atļāva publicēt mans vīrs :)