Es esmu Zsanett no Ungārijas.

2024. gadā es ilgu laiku biju slima — sākumā saņēmu slimības pabalstu muguras problēmu dēļ, pēc tam man sāka reibt galva.

Tas mani diezgan nobiedēja, jo sākumā domāju, ka man ir smadzeņu audzējs.

Es biju pie daudziem ārstiem, vairākkārt pie neirologa, pie ausu, deguna un kakla ārsta, kardiologa, oftalmologa, man veica galvaskausa datortomogrāfiju, bet nekur manu problēmu neuztvēra nopietni, vismaz tā man šķita, un es kļuvu arvien izmisīgāka, turklāt reibonis apgrūtināja arī manu ikdienas dzīvi.

Pēc astoņiem mēnešiem viss noskaidrojās, kad jau trešo reizi devos pie ausu-deguna-rīkles ārsta, jo nepaliku mierā, gribēju zināt, kas izraisa manu reiboni.Ārste, pie kuras devos, man jautāja, vai es gaidu, ka viņa nosauks reiboņa cēloni. Es atbildēju, ka jā. Viņa mani rūpīgi izmeklēja un beidzot atrada cēloni.

Viņa teica, ka viena no manas kakla skriemeļu izaugumiem spiež uz kakla muskuļiem, un tas izraisa manu reiboni. Viņa izrakstīja man fizioterapiju, un, pateicoties Dievam, pēc ārstēšanas mana reibonis pagāja. Mans darba devējs nepieļāva manu ilgstošo slimības atvaļinājumu, un es saņēmu aizvainojošas piezīmes no sava vadītāja šī iemesla dēļ.

Kā sodu viņi vēlējās mani pārcelt uz citu amatu un manas atvaļinājuma laikā nosūtīt uz uzņēmuma ārsta pārbaudi, kas ir pretrunā ar likumu; es tam nevēlējos piekrist, un tad mani apdraudēja, ka tam vēl būs sekas.Pēc tam es uzreiz atlaidos ar pamatojumu, jo tad man bija pilnas acis.

19 gadus es godprātīgi strādāju šajā darbavietā, un lēmums „lēkt nezināmajā” nebija viegls, bet, ņemot vērā to, kā pret mani izturējās saistībā ar manu slimību, par ko neviens nav vainīgs, es to izdarīju. Man nem izmaksāja arī atlaišanas pabalstu. Aprīlī mans tēvs pārcieta insultu, kas mani ļoti satrieca garīgi, un es palīdzēju mammai aprūpēt tēvu līdz pat jūlija beigām.Tagad, pateicoties Dievam, viņš jau ir diezgan labi atguvies. Šeit, Ungārijā, bezdarbnieka pabalsts tiek izmaksāts tikai trīs mēnešus, pēc tam vairs nekas.Man ir augstākā izglītība, esmu skolotāja, un bija darba devējs, kurš man telefona sarunas laikā teica, lai es pat neiesniedzu savu CV, jo viņiem būtu jāmaksā man lielāka alga.

Mani visi uzkrātie naudas līdzekļi jau ir iztērēti, tāpēc vēlos lūgt tos, kurus mana stāsta ir aizkustinājis, lai palīdzētu man atkal nostāties uz kājām.

Liels paldies par jūsu atbalstu.