Es esmu Anja, viena audzinoša mamma, un nekas man nav mīļāks – bet pamazām man sāk trūkt spēka...

Turpmākajās rindās aprakstīšu savu situāciju un lūgumu jums...

Man ir divi zēni, abi ir vienkārši lieliski.

Mans vecākais dēls vienmēr ir bijis medicīnisks īpašais gadījums. Jau grūtniecības laikā parādījās neizskaidrojamas novirzes, taču tām vēl netika piešķirta īpaša nozīme. Taču tieši pēc dzimšanas viss sākās. Novirzes galvas attīstībā, novirzes gūžas attīstībā, novirzes augšanā. Viss tika vairākkārt pārbaudīts, mēs regulāri apmeklējām 20 dažādus ārstus. Neviens no šiem ārstiem nevarēja noteikt diagnozi, un tā ir joprojām. Tomēr katrs kādā veidā ārstēja, pēc gadiem ilgas mēģināšanas tika veiktas arī gūžas operācijas (12 gadu vecumā abpusēja displāzija). Visi locītavas ir bojātas un rada problēmas. Tā kā viņš auga pārāk lēni, viņam izmēģināja tolaik jaunu zāļu preparātu. Gadiem ilgi divas reizes dienā man bija jāveic injekcijas viņam mājās. Šī ārstēšana tika pēkšņi pārtraukta ar vārdiem:„Labi, es jums novēlu visu to labāko, terapija ir beigusies. Zāles ir ļoti dārgas, un tās taču neko nedeva.”

Neilgi pirms mans vecākais dēls sasniedza pilngadību, viņam spontāni parādījās īpaša epilepsijas forma. To nevar kontrolēt ar medikamentiem. Ārsti uzskata, ka tas viss ir saistīts ar pamatslimību – kuru gan nekad neizdevās diagnosticēt. Pēc ārstu domām, viņš ir medicīnisks retums. Kritienu dēļ viņš jau ir guvis traumas galvaskausā, mugurkaulā un plecā (neatgriezeniski). Lai gan viņš tagad ir jau vairāk nekā 20 gadus vecs, viņš nevar dzīvot pats. Tāpēc viņš dzīvo pie manis. Viņam pat neļāva normāli sākt apmācību. Pensiju iestāde viņam tikai lika šķēršļus. Tagad viņš apgūst profesiju, ko viņam kā vienīgo apstiprinājusi Nodarbinātības aģentūra. Citādi viņš nebūtu saņēmis finansējumu. Mēs vispār nesaņemam nekādu finansiālu atbalstu no kurienes, jo par pelēkajām zonām nemaksā. Bez diagnozes nav naudas. Tas viss mums visiem ir ļoti grūti izturēt, un pamazām mums sāk trūkt spēka. Ja tagad kādam no mums pievienosies vēl depresija vai kaut kas cits, tad es vairs nezinu, ko darīt.

Mans mazais ir psiholoģiski diezgan satriekts. Viņam rodas panikas lēkmes, kad viņa vecākajam brālim ir lēkme. Viņš man atkal un atkal jautā, vai lēkme var beigties ļoti slikti. Viņš ļoti baidās par savu brāli! Un es arī par savu dēlu.

Man pašai nebija laika apmeklēt ārsta vizītes, tāpēc tagad arī es esmu diezgan izsīkusi. Par to jau esmu saņēmusi rēķinu – nesen man nācās veikt operāciju.

Sakarā ar dēla daudzajām ārsta vizītēm mana darbavieta ir uz naža asmens (pārāk daudz kavējumu). Savu iepriekšējo darbu es zaudēju tieši tā paša iemesla dēļ. Taču, tā kā manam vecākajam dēlam ir epilepsija, viņš nedrīkst iegūt autovadītāja apliecību, tāpēc man viņu uz vizītēm jāved. Viņa tēvs par to vispār nerūpējas un nekad nav rūpējies.

Es redzu iespēju mums pārcelties uz savu māju. Māju ar mazāk negadījumu avotiem. Pašlaik mēs dzīvojam vecā mājā – daudz sienu, stāvas kāpnes, asas flīžu malas utt. Ja zaudēšu darbu, kā vienīgā pelnītāja vairs nevarēšu samaksāt īri.

Pārcēloties, arī mans mazais dēls beidzot iegūtu savu istabu. Viņam steidzami ir vajadzīga vieta, kur viņš justos labi un droši, lai viņu nepārņemtu piedzīvotais.

Lūdzu, palīdziet mums ar nelielu ziedojumu.

Ar šo naudu es vislabprātāk iegādātos veselību! Tā kā tas nav iespējams, es turpinu sapņot par savu māju maniem zēniem un sev. Es ceru, ka tādējādi mēs trīs iegūsim arī nedaudz vairāk veselības!!!

Man varbūt pat būtu vasaras virtuve – savu veselības problēmu dēļ es pati pagatavoju tinktūras, krēmus un tējas no ārstniecības augiem.

Un varbūt man būtu arī šūšanas telpa. Šūšana man sniedz atpūtu, un varbūt es to varētu darīt pat kā papildu nodarbošanos.

Lūdzu, ziedojiet, bet ne no žēlsirdības, bet tāpēc, ka varat un vēlaties!

Pat neliels ziedojums palīdz.