Nesen atgriezos no ceļojuma uz Zanzibāru, un man bija iespēja satikt vairākus vietējos iedzīvotājus. Vārdu "iespēja" es lietoju ne nejauši, jo, neskatoties uz to, ka šiem cilvēkiem nekā nav, viņiem piemīt milzīga iekšējā bagātība, un viņi katru dienu spēja man nodot to mieru, ko mums tagad ir grūti atrast, jo mēs arvien vairāk aizraujamies ar sevi un nemitīgi tiecamies sasniegt nezin kādus lielus mērķus. Īpaši mani pārsteidza bērna Sumaeli, kurš dzīvo viens ar savu māti Rozi un kuram nav ne darba, ne vīra, skatiens un dzīvesprieks. Šajās vietās nav ne efektīvas veselības aprūpes sistēmas, ne sociālā nodrošinājuma, kas varētu garantēt mierīgu pensionēšanos vecumdienās. Vietējie iedzīvotāji ir pieraduši dzemdēt daudzus bērnus, kuri, kad būs pieauguši, nodrošinās savus vecos vecākus. Roze ir atrasta atraitne 31 gada vecumā ar pusotru gadu vecu dēlu, kas jāaudzina, bez darba un bez citiem resursiem. Tāpēc esmu nolēmusi iespēju robežās sniegt savu ieguldījumu viņas audzināšanā, sniedzot ne tikai finansiālu atbalstu, bet arī sūtot pirmās nepieciešamības preces. Es arī izdomāju organizēt šo līdzekļu vākšanu, un, ja jūs vēlaties palīdzēt man atbalstīt šo iniciatīvu, aicinu jūs ziedot kaut nelielu summu.