Mani sauc Ana, un es rakstu šo vēstuli ar smagu sirdi, bet cerīgu garu. Kā vientuļai mātei mana visa pasaule griežas ap divām lietām: manu bērnu un mūsu uzticamo kaķi, kurš ir bijis mūsu klusais mierinājums visgrūtākajos gados.

Mūsu cīņas realitāte

Ilgu laiku esmu centusies būt mūsu mazās ģimenes balsts. Bet pēdējā laikā šis balsts sāk plaisāt. Man nav drošības tīkla. Mani vecāki un plašā ģimene ir visi miruši, atstājot mūs vienus pasaulē, kurā dzīvot kļūst arvien dārgāk.

Katrs mēnesis šķiet kā sacensības, kurās man ir lemts zaudēt:

Mūsu nelielajai īrētajai mājai — vienīgajai vietai, kurā mans bērns jūtas droši — cenas turpina kāpt, un tās apēd visu manu algu.

Pārtikas rēķini ir gandrīz dubultojušies, un es bieži izlaižu maltītes, lai nodrošinātu, ka manam bērnam un mūsu kaķim ir ko ēst.

Bez ģimenes, uz kuru varētu paļauties bērna aprūpē vai ārkārtas situācijās, katrs neliels šķērslis šķiet kā kalns, kuru es nespēju pārvarēt.

Es vienmēr esmu bijusi cītīga strādniece un lepna persona, bet esmu sapratusi, ka „vienotībā ir spēks”. Vairs nevaru to darīt viena pati. Lūdzu jūsu palīdzību, lai izveidotu nelielu „rezerves fondu”, lai mums nebūtu jābaidās no izlikšanas un mēs varētu samaksāt rēķinus un piepildīt pārtikas krājumus.

Jūsu ziedojumi, neatkarīgi no to apmēra, tiks novirzīti tieši:

​Nomas parādu segšanai, lai mēs nezaudētu savu mājvietu.

Pamatvajadzībām, piemēram, uzturvielām bagātai pārtikai un skolas piederumiem.

Nodrošinātu, ka mūsu kaķis paliek kopā ar mums, sniedzot emocionālo atbalstu, kas manam bērnam ir nepieciešams šajā stresainajā laikā.

Lūdzu, esiet dāsni. Es jums apliecinu, ka summa, kas jums var šķist neliela, mums var izmainīt dzīvi. Pat ja jūs nevarat ziedot, mūsu stāsta dalīšanās ar saviem draugiem un paziņām mums nozīmētu ļoti daudz.

Paldies, ka mūs redzat. Paldies par jūsu sirsnību.

Ar dziļu pateicību,

Ana un ģimene