Nevienam nekad nevajadzētu skatīties, kā viņa vecāki cīnās par izdzīvošanu - ne tikai slimības, bet arī milzīgu parādu dēļ.

Bet tāda ir mana realitāte, katru dienu kopš 2022. gada.

Manam tēvam tika diagnosticēta Kaposi sarkoma- agresīva un sāpīga ādas vēža forma. Un šī slimība viņu piemeklēja pēc gadiem ilga stresa, rūpju un upurēšanās. Viņš visu mūžu strādāja mūsu labā, spiežot cauri spēku izsīkumam ar pēdējiem spēkiem... bet dzīve viņam nekad nedeva atelpu. Tagad, tā vietā, lai pavadītu savus pēdējos gadus mierā, viņš cīnās gan ar vēzi, gan parādiem.

Es centos viņu aizsargāt. Es gribēju nest šo nastu pati - bet es visu tikai pasliktināju. Diemžēl vēl pirms viņa slimības mēs bijām ņēmuši aizdevumus un kredītus, lai uzturētu mūsu ģimeni virs ūdens. Līdz brīdim, kad nāca diagnoze, mēs jau bijām noslīkuši parādos. Un šodien es dusos.

Mūsu ikmēneša parādi ir sasnieguši vairāk nekā 4000 eiro. Tie ir kredīti, kas ir divkāršojušies, trīskāršojušies, un tagad mēs esam parādā desmit reizes vairāk, nekā aizņēmāmies.

Mans tēvs vairs neguļ mierīgi. Viņš mostas nakts vidū, svīstot un domājot par naudu. Viņam sāp ķermenis, bet emocionālās sāpes ir vēl lielākas - sajūta, ka viņš vairs nevar mums palīdzēt, un tagad mēs esam tie, kam jāpalīdz viņam.

Viņa ārstēšana katru mēnesi izmaksā vairāk nekā 500 eiro, un šīs naudas mums vairs nav. Visa viņa alga tiek novirzīta parādu nomaksai. Un papildus vēzim, kas vājina viņa ķermeni, tas ir stress un parāds, kas viņu lēnām salauž. Mēs jūtamies iesprostoti murgā, no kura nevaram izbēgt.

Māja ir izsolīta pārdošanai - izmisīgs pēdējais mēģinājums -, bet neviens nenāk to apskatīt. Mums nav neviena cita, kam jautāt, nav, kur vērsties. Mums ir kauns, bail un nostalģija pēc kaut vienas dienas bez bailēm.

Viss, ko es vēlos, ir atbrīvot tēti no šī stresa. Redzēt, kā viņš elpo bez panikas. Zināt, ka rīt nebūs vēl viena rēķina, vēl viena zvana, vēl viena pieprasījuma. Es gribu, lai viņš dzīvo. Es gribu, lai viņš ir vesels. Es gribu turēt viņa roku un teikt:

"Tagad viss ir labi, tēti. Tu esi pietiekami daudz pārdzīvojis. Tagad ir mūsu kārta tevi glābt."

Tāpēc es lūdzu jūsu palīdzību. Lūdzu.

Jebkurš ziedojums, lai cik mazs tas būtu, ir solis uz dziedināšanu. Solis pretī mieram, ko mans tēvs ir pelnījis.

Jūsu atbalsts tiks novirzīts:

• ikmēneša vēža ārstēšanai (vairāk nekā 500 eiro mēnesī).
• Parādu atmaksai, kas mūs smacē (4000 eiro mēnesī).
• reālas iespējas manam tēvam dzīvot bez bailēm un kauna.

Ja nevarat ziedot, lūdzu, dalieties. Varbūt šī ziņa sasniegs kādu, kas var palīdzēt.

Varbūt kāda laipna dvēsele izvēlēsies kļūt par mūsu brīnumu.

No visas sirds pateicos, ka izlasījāt šo rakstu.

Es esmu tikai bērns, kas raud no sāpēm - un es nevaru paciest, ka zaudēju savu tēvu.